Dievi un karotāji

Gluži kā no nekurienes sacēlās vējš un piepūta nelielo buru. Paskat, tas tik ir pārsteigums, Akastosa balss noskanēja pār ūdeni. Vēja zutnis darbojas. Un man likās, ka tas ir viltojums. Viņš pacēla roku sveicienā. Lai tev veicas, Blusa. Neļauj Vārnām sevi notvert!

Hīlass ienira ūdenī un metās peldus, bet vējš jau nesa plostu tālāk. Mani nesauc Blusa! zēns uzkliedza.

-    Mani sauc Hīlass! Bet Akastoss bija pārāk tālu, un Hīlasam šķita, ka viņš nedzird.

Plostam attālinoties, zēnam likās, ka saredz nopa­kaļ slīdam tumšu ēnu, kas līdzinājās traipam Jūrā. Viņš prātoja: nez vai Akastoss zina, ka viņam seko un cik ilgi viņam vēl izdosies bēguļot.

Sabiezēja krēsla, un Hīlass ieturēja vientuļnieka mal­tīti olīvas un sieru.

Jūrasčūskas vieglais kodiens stilbā vairs nesāpēja, un arī ievainojums rokā beidzot sāka sadzīt. Kopš Vārnu uzbrukuma bija aizritējusi jau puse mēness cikla. Izi šķita ļoti tālu.

Hīlass nevarēja iemigt, tāpēc aizgāja līdz ūdenim un apsēdās skatīties, kā lec augošais mēness. Jūra izskatījās kā pulēts obsidiāns, un mēness tilts līdzinājās trīsuļojo­šam sudraba pavedienam.

Tālu līcī mēness tiltu šķērsoja tumša bulta.

-   Gars! Hīlass iesaucās.

Taču delfīns nepeldēja tuvāk, bet piesardzīgi turē­jās pa gabalu; nekāda svilpšana un viļņu plikšķināšana nespēja viņu pārliecināt tuvoties.

Hīlasam ienāca prātā, ka varbūt Gars joprojām jūtas nelāgi tās niršanas dēļ. Tas nekasi zēns sauca, kaut ari zināja, ka Gars nesapratīs. Zinu, ka tu tikai mēģināji man parādīt savu pasauli! Es tiešām zinu!

Bet viņš sarunājās ar viļņiem. Gars jau bija tālu prom un nozuda pa mēness sudraba tiltu.

Delfīns jutās nelaimīgs. Viņš kaut ko bija izdarī­jis nepareizi jau atkal un nezināja, kā lai vērš to par labu.

Viņš tikai gribēja parādīt zēnam savu skaisto Jūru, bet tā vietā bija draugu gandrīz nogalinājis. Zēns kļuva pavisam šļaugans, un delfīnu pārņēma šausmas. Ko viņš bija izdarījis? Bija liels atvieglojums iznest viņu atkal seklumā; bet, kad delfīns mēģināja atvainoties, zēns viņam iespēra.

Vēl dažas reizes delfīns gribēja salabt, bet ik reizi zau­dēja drosmi un aizpeldēja prom.

Bars juta, ka viņš ir nelaimīgs, un darīja, ko varēja, lai Garu iepriecinātu, bieži berzējot degunus un sānus. Mazā māsa dāvināja viņam jūraszāles un krabjus. Bet viņš nešķita ieinteresēts. Delfīns nespēja piespiest sevi ne spēlēties, ne medīt.

Zēns bija viņa draugs. Kaut arī viņi varēja peldēties kopā tikai pašā Malā un nevarēja sazināties tā, kā saru­nājas delfīni, abi juta to, ko juta otrs, un ar to pietika.

Delfīnam ļoti trūka zēna. Viņš baidījās, ka zēns drīz dosies tālu prom pāri Jūrai tā kā meitene. Un tad viņi vairs nekad neizlīgs, nekad, nekad.

Pēc divām dienām Hīlass stāvēja svešinieku kuģa pakaļgalā un vēroja, kā Spuru ļaužu sala lēni attālinās.

Viņš bija pētījis Jūru, meklējot delfīnus, līdz sāka sāpēt acis, bet pagaidām neko nebija ieraudzījis. Šķita, ka viņa ķermenis iekšienē ir auksts un tukšs. Ja nu Gars neatpeld?

Kuģa kapteinis pienāca piedāvāt sauju kaltētu anšovu. Hīlass tos paņēma un pateicās ar galvas mājienu, taču nespēja piespiesties ēst.

Kapteinis turpat blakus ar jūrnieka nemierīgo ska­tienu nopētīja viļņus. Viņam mugurā bija tādi paši svārki ar jostu kā keftiešiem, bet āda bija tumsnējāka un no cau­rumiem ausīs nokarājās divas mazītiņas, no pulēta kaula izgrebtas zivis. Hīlass nezināja, no kurienes svešinieks ir un kurp dodas viņa kuģis tikai to, ka tas peld uz zieme­ļiem, uz Likonijas pusi; ar to viņam pietika.

Kapteinis kaut ko pateica savā nesaprotamajā valodā un pielika pie lūpām kopā saspiestus pirkstus. Ēd. Hīlass

atkal vienkārši pamāja, un vīrietis paraustīja plecus un aizgāja.

Komandai pārskrēja saviļņojuma trīsas… un piepeši viņi bija klāt gludās muguras izliecās viļņos mīklainā, vienotā ritmā, un sudrabainie ķermeņi kā bultas traucās uz priekšu zaļajā ūdenī. Hīlasam iesūrstējās acis. Viss bars bija atpeldējis no viņa atvadīties. Lai kur grieztos, visur viņš redzēja delfīnus tie peldēja vilnī kuģa priekš­galā, skrējās ar kuģi un bez piepūles to uzveica. Tad zēna sirds salēcās. Tur bija Gars.

Neņemdams vērā airētāju ziņkārīgos skatienus, Hīlass noliecās zemu pāri malai, un Gars nogriezās pie viņa, viegli turēdamies blakus kuģim. Tumšās acis sastapa Hīlasa skatienu un novērsās. Zēns nodomāja, ka tas gandrīz vai izskatās tā, it kā dzīvnieks viņam jautātu: Vai tu piedod?

Hīlass mēģināja atbildēt domās kā delfīns. Nav nekā, par ko atvainoties. Tad viņš sacīja skaļi: Nav nekā, par ko atvainoties! Es nemaz nedusmojos. Tikai… es nespēju dzīvot tavā pasaulē. Bet tu manējā mirtu. Tā vienkārši ir. Viņam rīklē sažņaudzās kamols. Tā vien­kārši ir.

Gars piepeldēja tuvāk, un Hīlass izdzirda klusi šņākuļojošo delfīna elpu. Viņš pasniedzās, cik vien tālu varēja, un viņa pirksti vienu mirkli skāra delfīna muguru; zēns sajuta dzīvnieka vēso, gludo ādu. Vai es tevi vēl kādreiz redzēšu?