Dievi un karotāji

-    Nu tad sasien mani! viņa atcirta. Piesien mani pie tā koka zemesraga galā un noliec sardzi uz kuģa, ja jau baidies, ka es aizmukšu.

Zēns nosarka. Es nebaidos. Es vienkārši tev neuz­ticos.

Meitene izslējās: viņa bija tikai kaulains skuķēns netīrās skrandās, bet ar tādu autoritāti, ka vīri acis vien nobolīja.

-    Tu nevari mani aizkavēt sarunāties ar Dievietes radību, viņa paziņoja. Es esmu keftiete. Mēs protam delfīnu valodu.

Kad Telamons neko neatbildēja, viņa uzrunāja kareiv­jus: Ja jūs man neļausiet aprunāties ar to delfīnu vie­nai -, tad Dieviete būs neapmierināta. Un tad jūs nemū­žam netiksiet mājās.

41

-   Hīlas! Pirra čukstēja. Vai tu tur esi?

Noliekusies tik tālu pāri klintīm, cik vien saites atļāva,

meitene skatījās, kā Gars papeld garām. Turpat netālu skatījās arī kuģa sargs; viņš virpināja savu amuletu un murmināja burvestību. Pirra uzmeta vīrietim saltu ska­tienu un uzgrieza muguru.

Zemāk, tajā zemesraga pusē, kuru sargs neredzēja, no kadiķu audzes iznira gaišmataina galva. Pirra atvieg­lojumā saguma. Tu esi dzīvs! Es atradu oli ar zīmi un spriedu, ka esi to atstājis par zīmi, bet nebiju pārlieci­nāta. Vai viss kārtībā?

-   Un tev? Tevi ir piesējuši pie koka!

-   Tas tāpēc, lai es nemēģinātu bēgt.

Zēns jau grasījās kāpt augšā, bet Pirra pamāja, lai tā nedara. Paliec, kur esi, no kuģa skatās!

-   Viņi mani neredzēs, es varu…

-   Nopietni! Nav vērts riskēt.

Zēns sarauca uzacis. Viņa krūtis bija kailas; tunikas atliekas bija sasietas ap gurniem. Viņš izskatījās pārgu­ris. Pirra prātoja, kas gan bija noticis ar Krātosu uz vraka un, ja viņa pajautātu, vai Hīlass to izstāstītu.

Abi pārmija skatienus, un Pirra sajuta mulsumu starp viņiem. Bija tā, it kā viss, ko viņi bija pārdzīvojuši, īste­nībā nebūtu noticis.

Es atkal esmu turpat, kur sākumā, viņa rūgti nodo­māja. Priekšmets, ko mana māte var stumdīt apkārt kā tādu kauliņu spēlē.

Vai Hīlass saprastu, ja viņa to izstāstītu, vai arī tikai noņurdētu, lai priecājas, ka ir gana ēdamā? Piepeši viņš šķita kā svešinieks vien likonietis ar skarbām acīm un domām tikai par sevi.

-   Vai tu biji viena, kad atradi oli? viņš pajautāja.

-    Nē. Pirra izstāstīja viņam, kā abi ar Telamonu atraduši asiņaino tunikas skrandu un kā viņa uzminē­jusi, ka Hīlass to atstājis speciāli; tad viņa pamanījusi turpat netālu akmentiņu ar adataino zīmi. Tu cerēji, ka es zināšu, ka tas ir ezis, viņa sacīja.

-   Vai Telamons to redzēja?

-   Nē, par to es parūpējos.

-   Viņš tātad domā, ka esmu pagalam.

Pirra pamāja. Kad Telamons ieraudzīja tuniku, viņš apsēdās un apraudājās. Visdīvaināk, ka tas, manuprāt, bija no sirds.

Grumbas Hīlasa pierē iegula dziļāk. Tad viņš bilda:

-   Zemes Drebinātāju atmodināji tu. Vai ne?

Meitene vilcinājās. Nespēju iedomāties, kā tas glie­mežvāks no alām tika līdz šejienei. Tad atskārtu, ka to noteikti atnesa Gars.

Abi skatījās, kā delfins atkal papeld garām un pagrie­žas uz kuģa pusi, kur vīri kārstījās pār reliņiem un kra­tīja dzīvniekam priekšā ziedotās zivis. Pirra atcerējās to dienu, kad bija turējusies pie Gara spuras un kopā ar viņu lidojusi Jūrā. Tagad tas viss ir beidzies, viņa nodomāja. Viņai bija nelabi.

-   Viņi atdabūja dunci, Hīlass caur zobiem izgrūda.

-   Bet tevi ne. Kamēr tu esi dzīvs, tu viņus apdraudi. Orākuls…

-   Man vienalga, ko saka Orākuls. Es tikai gribu atrast

Izi.

-    Hīlas, tie ir Dievietes vārdi tie kaut ko nozīmē. Viss sākas ar viņu. Viņa tevi atsūtīja šurp…

-   Kamdēļ? viņam paspruka tik spīvi, ka meitene uz­šņāca, lai uzvedas klusāk; bet sargi bija aizņemti, skato­ties, kā Gars tiesā makreles.

-   Kamdēļ? Hīlass neganti čukstēja. Es atkal esmu turpat, kur sāku, man nav ne māsas, ne drauga, nekā] Pat ja es varēšu tikt prom no salas, ko tad? Es būšu viens uz plosta Jūras vidū tieši tāpat kā iepriekš!

Pirra noņēma savu pēdējo zelta rokassprādzi un nometa to lejā viņam. Ņem, viņa pikti sacīja. Ja te atbrauks kāds kuģis, tu ar to varēsi samaksāt par ceļu un tad tev nevajadzēs tavu nolāpīto plostu.

Zēns šaubīgi pagrozīja rokassprādzi pirkstos. Bet vai tā es tikšu līdz pašai Likonijai?

-    Hīlas, tas ir zelts, ar to tu tiksi līdz pašai Ēģiptei, ja gribēsi, un vēl paliks gana, lai nopirktu visu kuģi! Saskaldi to gabalos. Līdz Likonijai tu varēsi aizbraukt par kripatu olīvas lielumā.

-   Ā… Nu paldies.

-   Nav par ko, Pirra īsi attrauca. Kāds labums no zelta? Par to nevar nopirkt brīvību. Meiteni pāršalca nomāktības vilnis.

Pāri klintīm pie viņas devās divi kareivji. Kopā ar tiem nāca Jūzerrefs, kurš nupat bija pamanījis, ka Pirra ir sasieta, un izskatījās ļoti sašutis.

-    Man nāk pakaļ, Pirra sacīja. Labāk paslēpies.

-   Ko tu darīsi? Hīlass pajautāja.

Meitene norija siekalas. Mēģināšu izvairīties no tā, ko māte ir iecerējusi ar mani pasākt. Centīšos aizbēgt. Vēlreiz. Un tu?

-   Atradīšu ceļu atpakaļ uz Likoniju. Sameklēšu Izi. Uziešu kādu vietu, kur būšu brīvs no Vārnām.

-   Tev nu gan būs ilgi jāmeklē, Pirra noteica.

Zēns greizi pasmaidīja. Tev arī.

-   Slēpies, viņa mudināja.