Krātoss uzbruka no labās puses. Hīlass lēca pa kreisi. Uzbrukums izrādījās māņu kustība. Krātoss metās pa labi. Hīlass atkal lēca. Duncis netrāpīja viņam par mata tiesu. Zem kājām aizripoja airis. Zēns paslīdēja un saķēra mastu. Tas noliecās un aizrāva zēnu pāri tilpnei ar biedējoši melnu ūdeni, iekams izdevās aizķepuroties atpakaļ. īss skatiens pāri plecam atklāja, ka viņš ir sasniedzis vraka galu: aiz tā pavērās stāvs kritums badīgajos viļņos.
Un Krātoss tuvojās.
Tālāk Jūrā no viļņiem izlēca spīdīgs apveids.
Tagad tu nevari man palīdzēt, Hīlass mēmi sacīja Garam. Peldi prom, cik ātri vari, iekams neesi ievainots.
Gars vēlreiz izlieca muguru no Jūras, šoreiz iemezdamies tajā atpakaļ ar skaņu šļakstu. Hīlass mirklī aptvēra, ko delfīns saka: Lec! Es tevi aiznesīšu drošībā!
Tā bija viņa vienīgā iespēja tomēr kaut kas zēnu atturēja. Kur ir mana māsa? viņš uzbrēca Vārnu vadonim. Ko jūs viņai nodarījāt? Tu mani vienalga nogalināsi vispirms pasaki!
Tumšās acis iezalgojās; Krātoss atkal uzbruka. Hīlass cirta ar savu virvi. Brīnumainā kārtā tā aizķēra to karotāja roku, kurā bija zobens, un tas ar šņācienu atlaida tvērienu. Hīlass triumfā iekliedzās, redzot, ka zobens ar plunkšķi iekrīt tilpnē.
Krātoss paķēra airi un sāka bakstīt ar to uz Hīlasa pusi kā zvejnieks, kas mēģina izķeksēt zem klints paslēpušos krabi. Hīlass satvēra otru aira galu. Liela kļūda. Krātoss atkal grūda, un grūdiena spēks gandrīz nolidināja Hīlasu no vraka.
Zēns elsodams aizsteberēja tur, kur viņu ar airi nevarēja aizsniegt. Viņš bija pazaudējis virvi. Nekā cita sasniedzamā attālumā nebija.
Uzbrucējs aizmeta airi prom. Viņam dūrē zalgoja Koronosa duncis; nevienu citu ieroci viņam nevajadzēs. Hīlass pamanīja, ka vīrietis ir piesējis to pie plaukstas locītavas ar ādas siksniņu tātad to nekādi nevarēs iemest tilpnē.
Krātoss, neraugoties uz karstumu, kustējās tikpat spēcīgi un viegli kā iepriekš; Hīlass turpretī bija aizelsies un noplūdis ar sviedriem. Ilgi viņš vairs neizturēs.
Piepeši zēns atskārta, ka ir nonācis nepareizajā tilpnes pusē: zemāk no Jūras kā milzu zobi slējās klintis. Viņš bija palaidis garām savu izdevību. Ja viņš lēktu tagad, Gars nespētu viņu glābt, viņu sadragātu gabalos.
Un Krātoss nāca arvien tuvāk.
Mākoņi samilza, un vējš pieņēmās spēkā, metot Pirras matus viņai sejā. Bija jārīkojas ātri, citādi ar Hīlasu būs cauri tomēr viņa nespēja pakustēties, nespēja atraut acis no baltā marmora gliemežvāka, kas vāļājās putās viņas priekšā.
Tas bija bīstami. Viņa bijās tam pat pieskarties. Kurš zināja, kas notiks, ja…
Aiz muguras atskanēja kliedzieni. Meitene šausmās pamanīja pa krastu šurp plūstam melnu Vārnu karotāju vilni. Apmetņi plandījās, un virs galvām slējās šķēpu biezoknis.
Uz vraka atskanēja vēl viens kliedziens. Vai tur kliedza Hīlass?
Pirra paķēra gliemežvāku un metās skriet, akli brāzdamās uz meža pusi. Marmors bija salts un gluds, un skrējējā trīsuļoja tā spēks. Ausīs zvanīja. Viņa vairs nedzirdēja Vārnu kliedzienus. Meitene bija pārliecināta, ka tas ir tas pats gliemežvāks, ko viņa bija atradusi alās; Pirra atpazina robiņu tā malā.
Karotāji jau bija gandrīz klāt.
Meitene apstājās. Viņa dziļi ievilka elpu un, pielikusi gliemežvāku pie lūpām, iepūta tajā.
39
Sākumā Hīlass domāja, ka tur kāds pūš ragu taču skaņa bija dobjāka, tā atbalsojās un dunēja, ceļoties un krītot kā Jūras šalkas.
Viņš apstājās. Arī Krātoss apstājās. Vārnas krastā sastinga.
Piepeši duna norima. Atbalsis izgaisa.
It kā būtu lauzta kāda burvestība, Vārnas savēcināja šķēpus un metās uz priekšu. Krātoss tuvojās. Hīlasam nebija, kur iet. Duna nebija viņu paglābusi; tā bija tikai aizkavējusi nenovēršamo.
Pēkšņi viņam apnika baidīties. Viņš sajuta neprātīgu vēlēšanos izplestām rokām mesties nekurienē un kliegt: Uz priekšu, nodarām to lietu līdz galam!
Tajā brīdī uz zemesraga kaut kas apdullinoši nokrakšķēja. Hīlass redzēja, kā milzīgs klintsbluķis sašūpojas un triecas lejā pret klintīm. Zeme sāka rūkt. Tas nodrebēja. Viņš ar grūtībām varēja nostāvēt. Pat Krātoss sasprindzināja kājas.
Rūcieni pārvērtās rēcienā, un zemesraga pakājē pavērās plaisa, it kā kāds ar neredzamu cirvi skaldītu klinti. Plaisa izpletās melnā zibens šautrā, kas līkumojot tuvojās vrakam. Vraks drebēja un mētājās uz vienu un otru pusi līdz ar Zemjūras Buļļa plosīšanos. Hīlass pūlējās
noturēties kājās, dēļiem šķiebjoties, svaidoties un krītot lejā ar tādu spēku, ka viņu iemeta tilpnē.
Viņš sprauslādams iznira un atradās līdz vidum melnā ūdenī. Kur palicis Krātoss?
Masts virs galvas šūpojās, visapkārt krita airi un takelāža. Tilpnes sienas šķobījās: vraks slīdēja nost no klintīm Jūrā. Iekšā ieplūda viļņi un nogāza zēnu no kājām.
Hīlass sasita galvu pret siju, kas rēgojās ārā no tilpnes. Zēns izmisīgi tai pieķērās, kad Jūra rāva Hīlasu atpakaļ un atkal uzplūda, triecot viņu pret tilpnes malu.