Dievi un karotāji

Pirra, triumfējoši aurodama, noskatījās, kā kareivji neuzkrītoši lavās prom no Jūras. Neviens neuzdrošinājās riskēt ar Dievietes dusmām, nodarot pāri Viņas radībām.

Meitene redzēja, kā no viļņiem izlec Gars un pārlec taisni pāri Hīlasam. Delfīns iznira un piepeldēja zēnam blakus, un tas ar abām rokām satvēra dzīvnieka spuru.

Bijības pārņemto kareivju acu priekšā Gars vēlreiz slaidā lokā izlēca no ūdens, Hīlasam lidojot nopakaļ.

Zēns un delfīns ar šļakstu iekrita atpakaļ ūdenī un nozuda dzelmē.

40

Delfins jutās laimīgs. Tas, Kurš Mīt Dzelmē, bija pār­stājis sist ar asti, un delfīna bars bija brīvs!

Vispirms viņš griezās kā vilciņš tikšanās svētlaimē, berzējot degunu pret degunu un sānu pret spuru ar māti, mazo māsu un visiem pārējiem. Visi kopā viņi aiztraucās uz Zildzelmi un kliedza, līdz pieskandēja visu Jūru ar delfīnu prieku, un viņš juta, kā vientulība nolobās un aizpeld prom kā kaitinošs jūraszāles gabals.

Tad viņš ar visu baru uz karstām pēdām steidzās atpakaļ uz malu sargāt zēnu no ļaunajiem cilvēkiem; un nu viņi visi atkal ienira Zildzelmē pēc zivīm.

Un pats labākais viņš ņēma zēnu līdzi! Beidzot del­fīns varēja viņam parādīt savu skaisto Jūru! Viņi kopā medīs mirdzošos zivju barus, un zēns uzzinās, kā jūtas delfīns medībās: sajutīs priecīgo satraukumu, kāds pār­ņem, iesprostojot anšovus sudrabainu burbuļu tīklā, līksmi, ko sajūti, kad zobi samaļ ņudzošus miesas, spuru un asaku kumosus.

Un pēc tam viņi ar zēnu spēlēsies kopā un nirs arvien dziļāk un dziļāk Melndzelmē.

Vienā mirklī Hīlasam vairs nedraudēja briesmas no Vārnām un viņš bija drošībā; viņš kopā ar Garu lidoja maigi zaļas gaismas apmirdzētā pasaulē.

Cieši turēdamies pie delfīna spuras, zēns piespieda vaigu pie dzīvnieka gludās, cietās muguras un juta, kā Gars satver viņa apakšstilbus ar peldspurām, lai viņš nenokristu. Garām aizzibēja sudrabaini zaļi delfīni, laip­nas, tumšas acis mirkli ielūkojās viņa sejā un tad pagaisa zilgmē. Jūra bija atdzīvojusies, svilpienu un klikšķu pieskandēta, un delfīna prieks kļuva par zēna prieku, trīsu­ļojot pāri ādai un atbalsojoties viņā.

Vēl pēc mirkļa Gars traucās lejup gar zemūdens kalna sānu. Hīlass pamanīja viļņainu jūraszāļu mežu un sarkani zeltaini zivju zibu. Tad kalns izgaisa, zilums satumsa un zēnam sametās auksti.

Gana, viņš domās sacīja Garam. Man jāatgriežas.

Bet Gars kaut ko priecīgi klikšķināja pie sevis un nedzirdēja.

Hīlass iebelza pa cieto sānu ar dūri, bet Gars, šķiet, neko nejuta varbūt tikai draudzīgu dunku. Hīlass pūlē­jās izraut kājas, bet delfīna peldspuras bija pārāk spēcī­gas; un Gars domāja, ka tā viņš zēnu sargā.

Apkārt satumsa, un bara klikšķi kļuva straujāki, saplūstot zumošās gaudās un iesprostojot zēnu skaņas tīklā. Dzīvniekiem peldot dziļāk, Hīlasam galvā iedūrās asa sāpe. Viņš norija siekalas un ar pirkstiem aizspieda nāsis. Sāpes mazliet pierima, bet drīz atgriezās.

Viņš vēlreiz iebelza Garam pa sāniem. Nekādas reak­cijas.

Zēns juta uz krūtīm spiežamies baismīgu svaru. Viņam sāka reibt galva. Viņš cīnījās ar izmisīgu vēlēša­nos ieelpot.

Man vajag gaisul viņš domās izmisīgi kliedza. Gars! Man jādabū gaiss!

It kā viņu sadzirdējis, delfīns piepeši pacēla degunu, un ar varenu astes vēzienu viņi traucās atpakaļ turp, no kurienes bija nākuši.

Hīlass dzirdēja, kā bara klikšķi apbrīnojamā ātrumā izgaist dzelmē. Tālu augšā viņš saskatīja mirguļojam gaismu. Mirguļošana pārvērtās spīdumā. Reibonis un sāpes pārgāja. Taču viņš joprojām cīnījās ar neizturamu vēlmi elpot.

Steidzoties augstāk, zēns sadzirdēja rēkoņu un ierau­dzīja virs galvas plīstam baltus viļņus. Nākamajā brīdī viņi jau izšāvās gaismā un viņš elsodams lieliem malkiem dzēra gaisu.

Elsdams un trīcēdams zēns saguma uz Gara muguras, un delfīns viņu saudzīgi nesa uz krastu. Hīlass dzirdēja delfīna kluso, šņākuļojošo elpu. Viņš ar skumīgu nožēlu atskārta, ka mocības, kas viņam gandrīz bija maksājušas dzīvību, Garam bija tikai pavisam īsa ieniršana.

Beidzot abi izpeldēja seklumā, un Hīlass noslīdēja no delfīna un gulēja uz muguras jūraszālēs, juzdams, kā viļņi viņu šūpo. Acis dedzināja sāls. Galva sāpēja.

Kad atgriezās skaidrais saprāts, zēns atcerējās par Vārnām un vārgi paslējās uz viena elkoņa.

Gars bija viņu iznesis krastā nelielā līcītī, kam pāri lie­cās kadiķi. Hīlass to nepazina, taču tas šķita labi paslēpts, un no Vārnām nebija ne miņas. Viņš iedomājās par Krātosu, Telamonu un dunci. Šķita, ka tas viss ir noticis ar kādu citu.

Zēns juta, kā Gars ar degunu vieglītēm biksta viņam kāju pirkstus, un nosprieda, ka tā delfīns atvainojas. Nezināju, ka tu nevari būt zem ūdens tā kā es. Piedod.

Hīlass neveikli pasniedzās ar kāju un arī piebikstīja.

Viņam gribējās pateikt Garam, ka viņš saprot un ka viņam arī ir žēl. Piedod, ka nevaru būt kopā ar tevi zem Jūras.

Bet viņš nepaspēja. Gars bija prom.

Dusi mierā, Telamons klusi atvadījās no Hīlasa, iemez­dams tēvoča bēru sārtā papeles zaru.

Vai tas tiks ņemts vērā, ja izlikies, ka sēro par tēvoci, bet patiesībā apraudāji draugu? Vai dievi tevi tomēr sadzirdēs?