Dievi un karotāji

Telamons bija turējis vārdu un atnācis viens. Viņš apstājās klinšu pakājē. Hīlas, vai tu tur esi? viņš uzsauca, pūlēdamies pārkliegt viļņu šalku.

Hīlass neatbildēja.

-    Es esmu viens. Neapbruņots. Es… es pie mūsu apmetnes paslēpu šādas tādas mantas pie lielās platā­nas ar nolauzto zaru.

-   Kāpēc tu tā darīji? Hīlass pajautāja, iznākdams laukā.

Telamons samiegtām acīm palūkojās augšup uz draugu. Viņš ieraudzīja Hīlasa dūrē sažņaugto virvi, bet neko neteica. Tiklīdz man būs duncis, mēs atstāsim salu. Kad būsim prom, varēsi mantas paņemt. Viņš pētīja klintis, meklējot ceļu augšā.

-   Paliec, kur esi, Hīlass brīdināja.

Telamons sarauca uzacis. Ja tu tā vēlies. Vai tev ir duncis?

Hīlass pacēla vīstokli.

Telamons strupi pamāja.

Keftiešu purpurs bija veikls gājiens, Hīlass nodomāja. Bet viņš jutās briesmīgi, ka tā māna draugu.

-   Parādi! Telamons uzsauca.

-   Vispirms Izi. Pasaki man, kur viņa ir.

-   Neteikšu, kamēr man nebūs dunča.

Hīlass pakratīja galvu. Nedošu, kamēr nezināšu, kur viņa ir.

Saule cēlās augstāk klusā izvirdumā, aizdedzot sar­kanu uguni zem tumšajiem mākoņiem, kas milza debe­sīs. Jūra nepagurusi plosīja vraku.

Telamons vienmēr bija bijis slikts melis.

-   Tu nezini, kur viņa ir, Hīlass secināja.

Draugs vilcinājās. Es atradu viņas pēdas pie tikša­nās akmens. Izi bija atstājusi oli ar uzzīmētu vardi. Viņas pēdas veda lejā uz Mesēniju. Kādu brīdi tām sekoju, bet tad mani panāca tēva vīri.

-   Tātad tu meloji, teikdams, ka zini, kur viņa ir.

Telamons izaicinoši izslēja zodu. Tagad tu zini vai­rāk, nekā zināji, pirms biju tev izstāstījis.

-   Tu meloji. Še. Ņem. Hīlass meta vīstokli.

Telamons noķēra to vienā rokā un norāva audumu. Zars nokrita viņam pie kājām. Tu arī meloji, viņš noteica.

Abi pārmija ciešus skatienus; tajā brīdī Hīlass saprata, ka viņu draudzībai ir pienācis gals. Vai tu domāji, ka ļaušu tev paņemt dunci? viņš pajautāja.

-   Domāju, ka turēsi savu vārdu.

-   Tā kā tu?

Telamons atvēra muti, lai atbildētu, bet tad viņa acis piepeši iepletās šausmās. Hīlas, uzmanies!

Hīlass apcirtās un ieraudzīja sev virsū lidojam šķēpu. Viņš palēca sāņus. Šķēps šņākdams aizšāvās viņam gar ausi un grabēdams nokrita krastā.

Telamons aizskrēja tam pakaļ. Es nezināju, ka tā notiks! viņš sauca.

Hīlass neatbildēja. Pa zemesragu viņam tuvojās karotājs. Tā bruņas austošās saules gaismā tumšsarkani spīguļoja, un seju slēpa augsts bronzas kaklasargs un bezdibenīgi melni nokrāsota mežakuiļa ilkņu bruņuce­pure.

Tas bija Krātoss. Sažņaugtā dūrē viņš turēja Koronosa dzimtas dunci.

37

Krātoss kustējās viegli, kaut ari valkāja bruņas. Viņam nebija jāsteidzas. Hīlass nekur neaizbēgs. Viņš bija slazdā: aiz muguras vraks un krācošā Jūra, zemāk Telamons ar šķēpu rokā.

Hīlass paspēra soli atpakaļ. Kur ir Pirra? viņš uzsauca, pārkliedzot viļņu šalku.

Krātoss pavēra brīvo plaukstu un ļāva kaut kam nokrist zemē. Tas atsitās pret akmeņiem. Sīks zelta cir­vītis.

Zēnam ausīs dunēja asinis. Ko tu viņai nodarīji?

Krātoss sasniedza zemesraga pakāji. Viņš noņēma bruņucepuri un nolika to zemē. To pašu viņš izdarīja ari ar kaklasargu. Atžņiebtā lūpa izteica visu: pret nieka zēnu nav vajadzības pēc pilna bruņojuma. Telamon, viņš uzsauca savam brāļadēlam, pamet man šķēpu!

Telamons lejā krastā vilcinājās. Bet tev taču to neva­jag! viņš atsaucās. Tev ir duncis! Viņš mums nevar nodarīt neko ļaunu!

-   Viņš ir ārpusnieks. Kamēr viņš ir dzīvs, tas ir drauds.

-    Kas gan es jums varu būt par draudu? Hīlass iekliedzās. Kas par draudu bija mans suns? Kas par draudu bija mana māsa?

-   Telamon! Krātoss sauca. Šķēpu!

-    Nevarul Telamons atcirta, bet balsī izskanēja lūdzošs tonis. Es neļaušu tev to darīt!

Krātoss zēnu ignorēja. Viņam nevajadzēja šķēpu. Viņam pie gurna karājās zobens un dūrē bija sažņaugts Koronosa duncis.

Vīrietis uzkāpa uz vraka; koks viņam zem kājām iečīk­stējās. Krātosa bronzas vairogs iemirdzējās saulē. Viņš bija neuzveicams.

Hīlass paķēra visasāko poda lausku, kādu varēja atrast. Tā nekam nederēs. Viņš aizmeta to prom. Viņš bija zēns ar virvi pret pieredzējušu karotāju, turklāt trīs­reiz lielāku par pašu. Ja nonāks līdz tuvcīņai, viņš būs pagalam vienā acumirklī.

Lūkodamies apkārt, lai atrastu paslēptuvi, zēns domāja: tāda bēguļošana un slēpšanās, tādas pūles izdzī­vot un nu tas viss beigsies šādi?

Krātoss nāca aizvien tuvāk. Hīlass dzirdēja šķindam karotāja bruņas. Degunā iecirtās rūgts pelnu smārds. Uzlecošās saules gaismā ienaidnieka seja šķita kā iz­cirsta bronzā. Tumšās acis spīguļoja. Viņš izbaudīja notie­košo. Viņš ar baudu bija nogalinājis Škicu un piespiedis Izi bēgt, ko kājas nes. Viņš ar baudu bija nodarījis pāri Pirrai.

-   Kur viņa ir? Hīlasam izspruka, pašam īsti neapzi­noties, vai jautā par Pirru vai Izi; viņam tikai vajadzēja kliegt, kaut ko darīt, lai nestāvētu dīkā un nepakļautos liktenim. Kur viņa ir? Ko tu ar viņu izdarīji?

Pirra ar pūlēm pieslējās kājās, bet ievaidējusies noslīga atpakaļ. Acu priekšā viss peldēja. Viņai sametās nelabi.