Dievi un karotāji

Zēns pajautāja, vai viņa varētu nogriezt strēmeli no savas tunikas. Pirra jautāja, kāpēc, bet viņš tikai nomur­mināja, ka tad jau redzēšot. Dabūjis auduma gabalu, viņš sameklēja nūjiņu dunča izmērā un ietina to. Tad viņš iedeva Pirrai īsto dunci un pats paturēja ietīto žagaru.

-   Te ir laba paslēptuve, viņš tai sacīja. Nerādies acīs, iekams nebūšu atpakaļ.

Meitene samirkšķināja plakstus. Bet… es nākšu tev līdzi.

-   Nē. Šoreiz tu nevari man palīdzēt. Un man vajag, lai tu pieskati dunci.

Pirra jau grasījās atbildēt, bet zēns viņu pārtrauca:

-   Ja es neatgriežos, slēpies, līdz būsi droša, ka viņi ir atstājuši salu. Un, lai notiktu kas notikdams, neļauj viņiem dabūt dunci.

Viņš jau devās prom mežā. Pirra paskrēja viņam pakaļ. Nemuļķojies, Hīlas. Es nākšu tev līdzi! Hīlas?

Bet viņš jau bija nozudis tumsā. Viņa zināja, ka būtu bezcerīgi mēģināt atrast zēnu.

Bija neērti tā kluknēt aiz klintsbluķiem un gaidīt rīt­ausmu. Kokos čaloja sveši putni, un kaut kāds liels zvērs

ošņādamies pienāca tik tuvu, ka Pirra sajuta tā vircoto smārdu. Cieši satvērusi dunci, meitene ieņurdējās, lai tas iet prom, un, viņai par izbrīnu, dzīvnieks tiešām aiz­slāja prom pa nogāzi. Viņa prātoja, vai tikai nupat nav sastapusies ar savu pirmo mežakuili…

Pirra pamodās, juzdamās stīva un krampju nomocīta; pa kājām rāpoja skudras. Debesis tik tikko sāka mesties pelēkas.

Palūkojoties lejup cauri kokiem, viņa saskatīja viļņotu Jūru un oļiem klātu krasta strēmeli. Pa to gāja kāds zēns. Viņa atpazina vadoņa dēlu Telamonu. Viņš bija atnācis viens kā solījis.

Nu un tad? Pirra īgni nodomāja. Hīlass ir gudrs, bet nav uzaudzis, vērojot vareno intrigas tā kā viņa. Vai tie­šām viņš domāja, ka Telamons viņam izstāstīs, kur atrast viņa māsu vienalga, ar dunci vai bez tā?

Vēja pūsma pāršalca Jūru, nogludinot viļņus lielos, tumšos laukumos, kas līdzinājās milzīgas, neredzamas būtnes pēdām. Pirrai iekņudējās mugura. Tās bija Die­vietes pēdas, tai ejot pāri Jūrai modināt Sauli. Meitenei bija nelāga nojauta, ka Mirdzošā pamet salu lai jau mirstīgie izkaujas paši savā starpā.

Pirra iedomājās par Hīlasu, kurš gaidīja pie vraka. Vai Dieviete vispār zināja, ka viņš ir? Vai Viņai tas rūpēja?

Zemāk nogāzē kaut kas sakustējās.

Meitene sastinga.

Karotājs bija divdesmit soļu attālumā. Tās gāja lēnām, noliecis bruņucepures klāto galvu. Viņš dzina pēdas.

Vienā šķebinošā mirklī Pirra ieraudzīja bronzas bru­ņas, pie guma piekārto zobenu un smago šķēpu gājējam rokā. Roka bija nosmērēta ar pelniem, un nagi iekrāso­jušies melni.

Krātoss.

Viņš aizgāja tālāk pa taku, lūkodamies zemē.

Pirras domas joņoja kā neprātīgas. Ja tas karotājs nonāks pie vraka, ar Hīlasu būs cauri. Bet, ja viņa tam sekos, būs jāatstāj duncis, citādi viņš to dabūs; un kāds Hīlasam no viņas labums bez dunča?

Krātoss pameta skatienu pār plecu… un mitējās kus­tēties. Pirra neredzēja vīrieša seju, taču juta, ka viņš ir kaut ko pamanījis.

Neuzdrošinādamās elpot, meitene skatījās, kā viņš pagriežas un nāk atpakaļ pa to pašu ceļu, kā aizgājis. Tuvāk viņai.

Tagad viņš atradās tieši zem viņas.

Karotājs pieliecās un kaut ko pacēla no takas. Viņš iztaisnojās. Pirra redzēja, kā viņš pārvēršas: viņš saspringa kā mednieks, kas sajutis medījumu.

Pacēlis galvu, vīrietis nopētīja nogāzi.

Viņš mani neredz, Pirra sev sacīja. Viņš nevar zināt, ka esmu te.

Tad viņa pamanīja, kas mirguļo karotāja plaukstā, un viņai vēderā viss sagriezās.

Tas bija mazītiņš zelta cirvītis.

Saule bija sarkana kā briesmu zīme, un, parādījusies virs pasaules malas, tā aizdedzināja debesis.

Hīlass stāvēja viļņos, staipīja kaklu un skatījās uz vraku.

Tas neizskatījās tā, kā vajadzētu. Pirms tam viņš bija bijis pārāk tālu, bet, pienākot tuvāk, aptvēra, ka ir kļū­dījies. Tas vraks, no kura abi ar Pirru bija vākuši man­tas, nebija uzskrējis augstā melnu klinšu krāvumā un

neatradās zem zemesraga, kas slējās tam pāri kā vilnis, kurš teju taisās plīst.

Tas nebija viņu vraks.

Prātodams, ko gan tas nozīmē, zēns nopētīja klintis, meklēdams ceļu augšup. Vai nu Telamons nāks viens, vai ne, bet Hīlass gribēja ieņemt labu vietu, no kurienes būtu iespējams viegli aizbēgt.

Palēcies, cik augstu varēdams, zēns saķēra pusceļā augošu kadiķi un pēc krietnas nopūlēšanās tika augšā. Tikai tur viņš apķērās: ja būtu gājis pa nogāzi, būtu varē­jis nokāpt taisni pa zemesragu un uzreiz uz vraka.

Jūra bija izmetusi kuģi klintīs sāniski. Tas gulēja, sagu­mis kā skurbulī; sānu dauzīja viļņi. Hīlass uzmanīgi kāpa pa glumajiem dēļiem. Uz viena no tiem viņš paslīdēja un gandrīz iegāzās tilpnē, kur masta ēnā krājās melna ūdens lāma. Masts bija gandrīz pārlūzis uz pusēm. Tas asā leņķī karājās virs galvas, čīkstēdams un vaidēdams, kad Jūra triecās pret kuģa korpusu.

Hīlass neredzēja neko, kas varētu noderēt par ieroci, tikai gabalu virves. Paķēris to vienā rokā un otrā turēdams savu vīstokli, zēns sameklēja paslēptuvi aiz saplēstu krūku kaudzes un iekārtojās uz gaidīšanu.

Ilgi nebija jāgaida.