Dievi un karotāji

-   Tāpēc, ka tas esmu es! Telamons ierēcās.

Hīlass noslaucīja no sejas sviedrus.

Telamons izskatījās tāpat kā vienmēr. Tā pati tunika, tās pašas karotāja pīnes ar māla krellītēm galos, lai neatristu. Kā viņi varēja būt ienaidnieki?

-    Priecājos, ka esi dzīvs, Telamons skumīgi sacīja, berzēdams kaklu. Mēs atradām tevis nozagtās laivas atlūzas un redzējām haizivi. Tas bija drausmīgi.

-           Kas tie par “mēs”? Hīlass caur zobiem izgrūda.

-   Tavs tēvocis un viņa vīri?

Telamons samirkšķināja plakstus. Kā tu zini, ka viņš ir mans tēvocis?

Hīlass nelikās dzirdam jautājumu. Un Škics? Vai tu viņu tiešām apraki vai arī tie bija meli?

-   Protams, apraku!

-   Un Izi? Vai tu vispār papūlējies viņu meklēt?

-Jā, bet…

-   Un kā ar to plānu pa krastu tikt otrā pusē kalniem? Tā bija tikai viltība, lai mani aiznestu Jūrā un es nekad neatgrieztos!

-   Nē, Hīlas, tā nebija. Dienu pēc tam, kad tu aizbrauci ar ratiem, es devos uz pāreju. Telamons nosarka. Tēvs sūtīja man pakaļ vīrus. Viņi mani aizveda atpakaļ uz Lapitosu.

-    Kāpēc lai es tev ticētu? Tu esi Vārna, bet man to nepateici!

-     Izbeidz viņus saukāt par Vārnām! Telamons iebrēcās. Es zināju tikai to, ka man Mikēnās ir kaut kādi radi, es viņus tikai pirms dažām dienām vispār pirmoreiz satiku! Bet skaidrot to tev nebija laika, jo man bija jādabū tevi prom, iekams neesi noķerts!

-   Laika bija atliku likām mēs esam pazīstami četrus gadus!

-    Un kad tad tu esi izrādījis kaut niecīgāko interesi par manu dzīvi Lapitosā? Telamons cirta pretī. Tu esi tieši tāds pats kā cieminieki, tu neko negribi zināt par ārpasauli!

-   Tātad tā ir mana vaina, Hīlass irdza. Un viss, ko tu darīji, bija darīts, lai man palīdzētu.

-   Kāpēc tam ir tik grūti noticēt? Telamons piepeši saguma uz kritalas. Man ir tāda sajūta, it kā mani plēstu pušu, viņš klusi runāja. Ar to vien, ka atrodos šeit, es apkaunoju sevi un nododu savus radus.

-   Tad jau man būtu tevi jāžēlo? Hīlass salti pajau­tāja.

Telamons uzmeta viņam savādu skatienu. Tu jau nezini, kā tas ir. Vēl tikai pirms dažām dienām zināju tikai to, ka man Mikēnās ir radi. Tēvs mūs turēja no viņiem pa gabalu; viņš sacīja, ka tā esot labāk. Zēns sažņaudza rokas dūrēs. Ne visi Koronosa dzimtas locekļi ir ļauni, Hīlas. Mans tēvs nav ļauns, un arī es tāds neesmu.

-   Tavs tēvs neko nedarīja, kad viņi vajāja ārpusnie­kus.

-   Viņam tas derdzās. Bet viņš tur neko nevarēja darīt. Tu nepazīsti Krātosu.

-   Un kāpēc tad Krātoss medī ārpusniekus?

Telamons berzēja pieri. Mikēnās klīda kaut kādi

pareģojumi. Tie vēstīja, ka Koronosa dzimtai draud bries­mas no Likonijas; kādas tieši to neviens neteica. Tad nozaga dārgu mūsu dzimtas mantojumu. Mans vectēvs Koronoss atsūtīja divus no saviem dēliem šurp, uz šo salu, lai viņi veiktu .lielu ziedojumu un lūgtu dievu palīdzību tā atgūšanā. Viņš aizsūtīja Krātosu uz Likoniju. Krātoss un mans tēvs lūdza padomu Orākulam. Tas atbildēja dīvaini: ja asmens būs rokā ārpusniekam, Koronosa dzimta degs. Zēna seja saspringa. Krātoss bija pārliecināts, ka tas nozīmē kāds ārpusnieks ir nozadzis to… to man­tojumu.

-   Tāpēc viņš sāka mūs vajāt un nogalināt.

-    Kad tevi pēdējo reizi redzēju, es par to neko nezi­nāju! Telamons dedzīgi iesaucās. Bet tad, kad tu biji aizbraucis ratos, tēvs mani noslānīja tāpēc, ka biju tev palīdzējis… un pēc tam viņš man pastāstīja. Par to, kāpēc viņš mūs visus šos gadus turēja nošķirti, par Orākulu un to, kas bija nozagts. Tobrīd Krātoss jau medīja tikai tevi, jo… jo citu ārpusnieku Likonijā vairs nebija.

-   Izņemot Izi, Hīlass iebilda.

-   Krātoss viņu neņēma par pilnu, jo Izi ir meitene. Telamons atkal berzēja pieri. Kad tēva vīri mani panāca un aizveda atpakaļ uz Lapitosu, Krātoss bija tur priekšā. Viņš bija saņēmis ziņas no piekrastes. Kāds ārpusnieku zēns esot nozadzis laivu un aizbēdzis Jūras miglā. Es zināju, ka tas esi tu. Izlūdzos tēvam, lai ļauj man braukt ar Krātosa kuģi un tevi meklēt. Teicu, ka man ir tas jādara lai pierādītu savu uzticību un izpirktu vainu par palīdzē­šanu tev.

Hīlass gaidīja, kad Telamons turpinās.

-   Tēvs man to atļāva. Viņš nebija Krātosam izstāstī­jis, ka mēs esam draugi, un noticēja man, kad sacīju, ka mēģinu vērst visu par labu. Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka es viņam jau atkal meloju. Un tas nozīmē, ka tad, ja Krātoss izdibinās, ka mēģinu tev palīdzēt, viņš mani nogalinās!

Tagad Hīlasam nebija, ko atbildēt. Viņam gribējās ticēt Telamonam, taču viņš nevarēja tā riskēt. Kā lai es tev uzticos, viņš jautāja, ja tu man tik daudz ko noklusēji? Tu man neko neteici ne par saviem radiem, ne par dunci, ne… Viņš aprāvās.

Klusums. Starp dadžiem šaudījās spāres. Augstu gaisā atskanēja svīru spalgie kliedzieni.

Telamons bija sastindzis gluži nekustīgs. Es nemaz neteicu, ka tas ir duncis. Kā tas var būt, ka tu zini, ka tas ir duncis?

Hīlass neatbildēja. Viņš redzēja, kā drauga sejā ataust atskārsme.

-           Un es zvērēju, ka tas nebiji tu, Telamons sacīja.

-   Es pateicu tēvam, ka tu nevarēji to paņemt. Tu pat nezi­nāji, ka tas pastāv.

-   Es to nenozagu, Hīlass teica.