Dievi un karotāji

Viņš aizsteidzās turp, kur bija sadzirdējis dīvainās, slāpētās bara balsis, kas nāca it kā cauri zemei. Viņš sita ar asti un sauca pārējos vārdos. Kas ar tiem bija noticis?

Delfīns aiztraucās gar krastu meklēt zēnu. Viņu nekur nevarēja atrast. Delfīns izpeldēja pašā seklumā, nelik­damies ne zinis par oļiem, kas noskrāpēja vēderu. Viņš sauca un sita ar asti, bet zēns nenāca.

Aizpeldējis atpakaļ dziļāk, delfīns uztraukti ieklausī­jās Jūras balsī. Tā nemierīgi vaidēja, bet viņš nesaprata, ko tā saka, un, peldot viļņa mugurā, straumes izrādījās tik spēcīgas, ka bija jāpeld no visa spēka, lai neaiznestu prom.

Delfīns izbāza purnu no ūdens, un Augšā bija karsti; viņš uzreiz juta, kā savelkas āda. Un debesis bija nevis zilas, bet dzeltenas.

Delfīns ienira, cerēdams sadzirdēt pazīstamu sardīnes apveidu kaut vai haizivi. Bet zivis bija pazudušas. Tās bija pametušas seklumu un patvērušās dzelmē. Kas bija tās nobiedējis?

Delfīnam dūša saskrēja astē. Pirmo reizi mūžā viņam šķita, ka Jūra ir pārlieku plaša, pārlieku varena. Viņš

ilgojās pēc draudzīgas spuras pieskāriena vai delfīna sāna, kas paberzētos pret viņējo.

Viņš aizpeldēja tālāk gar krastu, ātri un sparīgi klik­šķinādams, meklējot kādas dzīvas būtnes apveidu. Viņš dzirdēja dziļāk pazīstamos pakalnus un ielejas, un lielos jūraszāļu mežus, bet nevienu zivi un nevienu delfīnu.

Tad viņš izdzirda kaut ko citu: vienu no tām lielajām, grabošajām koku kaudzēm, ko cilvēki izmanto Jūras šķēr­sošanai. Kaudze bija iepeldējusi līcī un nu dusēja, šūpo­damās seklumā kā miegains valis.

Delfīns piepeldēja tuvāk. Viņš redzēja cilvēkus rosā­mies liedagā kā tādus krabjus un pulcējamies ap viņu mazajām, sarkanajām uguntiņām. Visi bija vīrieši. Delfī­nam viņi nepatika. Viņš tajos jauta vardarbīgumu.

Tad viņš pamanīja uz klintīm, kas ietiecās līcī, tupam nelielu, tumšu stāvu. Ja krastā nebūtu to vīru, delfīns aiz priekiem būtu sācis mest kūleņus. Viņš bija atradis zēnu!

Delfīns iegrima viļņos un steidzās pie klintīs redzētā.

34

No Jūras pacēlās kaut kas mirdzošs; Telamons iztrū­kās.

Mirkli delfīna skatiens sastapās ar viņējo. Tad dzīv­nieks apvēlās uz sāna un nozuda viļņos.

Telamona sirds sāka sisties straujāk. Vai tā varētu būt laba zīme? Vai tas nozīmētu, ka Hīlass vēl ir dzīvs?

Tālāk Jūrā zēns pamanīja izliecamies spīdīgu muguru. Delfīns peldēja gar krastu uz ziemeļiem. Mirkli Telamons prātoja, ka svētā radība viņam varbūt dod kādu zīmi, varbūt pat rāda ceļu pie drauga.

Divi karotāji paceltiem šķēpiem skrēja šurp pāri klin­tīm. Mēs redzējām spuru! Vai tā bija haizivs?

-    Delfīns, Telamons pateica.

Abi nolaida šķēpus, un viens ar plaukstu paberzēja seju. Laime, ka nemēģināju mest, viņš klusi nomur­mināja.

-    Patiesi laime, Telamons vēsi piekrita.

Zēns nogaidīja, līdz karotāji atgriezās apmetnē, un atsāka vērot viļņus. Delfīns bija nozudis. Jūra izskatījās pēc kaltas bronzas plāksnes.

Telamonu pāršalca bezcerības vilnis, un viņš paslēpa galvu rokās. Nekas nebija izdevies tā, kā gribēts, un viņš nesaprata, kā lai visu atkal vērš par labu. Viņš bija

apsolījis Hīlasam atrast Izi, bet tad viņu pievīlis. Derdzās domāt par to, kā meitene viena pati klīst kalnos, un viņš ienīda sevi par to, ka nebija darījis vairāk, lai to atrastu. Viņš bija pievīlis Izi un pievīlis Hīlasu. Viņš neko nebija panācis tikai aizdevis dusmas un sagādājis vilšanos tēvam un piemānījis tēvoci.

Bet ko viņš būtu varējis darīt citādi? Krātoss viņu bija galīgi pārpratis. Hīlasam nevarēja būt nekāda sakara ar dunča nozagšanu. Viņš nevarēja būt tas pats ārpusnieks, ko pieminēja Orākuls.

Varētu gan būt, Telamons skumīgi apcerēja, bet tas viss tagad vairs varbūt nav svarīgi. Iespējams, jau ir noti­cis pats ļaunākais un Hīlass ir pagalam.

Acu priekšā atkal un atkal atausa tas brīdis, kad stūr­manis ceļā no Likonijas atrada airu laivas atlūzas. Zvej­nieks, kuru viņi bija paņēmuši līdzi, bija tās aplūkojis un atpazinis savas laivas takelāžu; tad viņš pamanīja hai­zivi, kas peldēja līdzās kuģim, un iesmējās: Izskatās, ka tā būs šo noķērusi! Ha! Tā viņam arī vajag!

Telamons, it kā visu redzētu pats savām acīm, iztēlo­jās, kā haizivs uzbrūk draugam: Jūra krāsojas sarkana, Hīlasam cīnoties briesmones žokļos…

Viņš bija pārliecies pār reliņiem un vēmis, līdz sāka sāpēt vēders.

Vīri to bija uzskatījuši par jūrasslimību, bet tēvocis uzmeta brāļadēlam domīgu skatienu, it kā prātodams, vai tikai tur neslēpjas kas vairāk.

-   Viņš vēl ir dzīvs, aiz muguras sacīja kāda balss. Vārdi izskanēja klusi, bet tik salti, ka Telamons notrīsēja.

Krātoss bija noņēmis savas bronzas bruņas, bet tas viņu nepadarīja pieejamāku ne tā kā citus vīrus. Krūtis

un melnos ādas svārkus klāja pelnu svītras, un acis bija pieplūdušas asinīm no zīmju meklēšanas kvēlošās oglēs. Viņš vērās Telamonā ar neizdibināmu skatienu.

-   K-ko tu teici? Telamons izstomīja.

-   Tas ārpusnieks ir dzīvs, Krātoss atkārtoja. Es to redzēju pelnos. Viņš ir te uz šīs salas.

Telamons norija siekalas. Bet… pat tad, ja tas ir tiesa, viņš nav tas, kuru tu meklē. Viņam dunča nevar būt par to es esmu pārliecināts.