Dievi un karotāji

Pirrai bija nelāga sajūta, ka tieši to sala bija gribē­jusi jau no sākta gala. Vispirms tā bija ievilinājusi viņus alās; un nu tā kāda tumša, pašai vien zināma mērķa dēļ izspļāva laukā šajā izpostītajā ielejā.

Nekādu dzīvības pazīmju nebija, taču ceļā bērni gāja garām to radību nomelnējušajām atliekām, kam nebija izdevies izglābties. Pirra atrada kāda putniņa pārogļo­jušos ķermenīti. Viņa juta tā sīciņo garu un nabaga sadegušo koku un citu mirušo radību garus -, kas lūdzās, lai viņa noskaidro, kāpēc tā noticis. Sala bija ievainota. Uguns to bija plosījusi pašā sirdī.

Saule pazuda aiz kraujas, un gaisma sāka izdzist. Bērnu kājas ar klusiem būkšķiem grima dziļos, mīkstos pelnos. Skaņa tikai pastiprināja apkārt valdošo klusumu.

Hīlass gāja noliektu galvu un mazliet piekliboja; vietā, kur stilbam bija pieskārušies jūrasčūskas zobi, bija redzams zilgans plankums. Pēc brīža viņš apstājās.

-    Satumst. Mums vajadzēs atrast vietu, kur apmesties.

Pirru pārņēma šausmas. Ne jau šeit! Tad, kad uzlēks mēness, noteikti…

-    Pirra, nekāds mēness neuzlēks. Pašlaik ir jauns mēness.

Abi zināja, ko tas nozīmē. Jauns mēness ir laiks, kad ļaudis visu nakti atstāj degam lampu, baidoties no spo­kiem un ļauniem gariem.

-   Kur mēs dabūsim ūdeni? Pirra pajautāja.

Hīlass noplātīja rokas. Meitene ar ilgošanos iedomā­jās par alās atstātajiem ūdens maisiem.

Debesīs jau mirdzēja dažas agrīnas zvaigznes, kad abi pienāca pie ēnaina grāvja, kas veda uz rietumiem. Tā malās auga tumšas cipreses, un tālāk Pirra pamanīja vientuļu papeli, kas it kā sargāja ceļu.

-   Tas varētu būt ceļš uz Jūru, viņa nedroši ieteicās.

-   Tad mēs varētu apiet apkārt pa krastu.

-   Man nepatīk, kā tur izskatās, iebilda Hīlass. Man šķiet, ka jāturas pie galvenās takas.

-   Bet tā ved uz nepareizo pusi.

-   Ja sekosim dzīvniekiem, viņi mūs varbūt aizvedīs pie avota.

-   Kādiem dzīvniekiem? Viņi visi ir pagalam!

-   Nē, dažiem izdevās izglābties. Paskaties uz pēdām.

-   Kas ir pēdas? Pirra pikti noprasīja. Slāpes padarīja viņu viegli aizkaitināmu.

-    O, tu taču noteikti zini, kas ir pēdas! Tie ir kāju nospiedumi no tiem visu ko var uzzināt. Hīlass nepa­cietīgi norādīja uz nospiedumiem, kuri, kā viņš apgal­voja, esot zaķa pēdas, un tad uz čūskas atstātu cilpu virkni; viņš paskaidroja, ka spraugas starp līkumiem esot tās vietas, kur čūska ir savilkusies gredzenā.

-   Pēdas tātad ir tas pats, kas raksts, Pirra nosprieda.

-   Nu, ja tu man uzreiz tā arī būtu pateicis, es būtu sapra­tusi.

-   Kas ir raksts?

-    0, tu taču noteikti zini, kas ir raksts? viņa mēdī­jās. Tās ir līnijas, kas visu ko nozīmē. Viņa ar ogles gabalu uzvilka uz oļa dažas svītras. Re. Tas tev te teikts “kaza”.

-   Kā to saprast tur “teikts”? Tas ir olis, tas neprot runāt.

-  Ai, nu vienalga! Iešu paskatīties to grāvi, varu derēt, ka tas ved uz Jūru.

-   Labi. Dari, ko gribi.

-   Labi.

Meitene aizslāja prom, ar kājām sperdama pelnus. Hīlass palika uz vietas, pētīdams savas dārgās pēdas.

Grāvī bija vēl tumšāks. Sacēlās vējš un savērpa pelnu stabus, kas tā vien šķita sekojam Pirrai. Mirušie koki gra­bināja bronzas rokas, un meitene nodrebēja. Viņa aizies līdz papelei un tad griezīsies atpakaļ.

Pēkšņi sirdij pārslīdēja ēna. Viņa izdzirda čaboņu kaut kur augstu virs galvas, it kā tur sistos lieli spārni. Kaut kas tumšs noplīvoja un aizsedza zvaigznes.

Pirra skriešus metās atpakaļ uz grāvja sākumu; tur stāvēja Hīlass un lūkojās debesīs. Pustumsā viņa redzēja, cik bāls kļuvis zēns.

-   Kas tas bija? viņa čukstus jautāja.

Viņš pakratīja galvu. Man šķita, ka redzu kaut ko tupam zemē. Tas pacēlās spārnos. Sākumā es domāju, ka tas ir maitasputns…

-   Kas ir maitasputns?

-   Tāds liels putns, kas ēd miroņus. Bet kaut kas šķita ne tā, kā vajadzētu. Un es nekad neesmu redzējis maitasputnu, kas tik ātri lidotu.

Nevienam negribējās ieminēties par to, kas rosījās domās, taču šoreiz viņi devās ceļā, turēdamies cieši kopā.

Bērni vēl nebija tikuši tālu, kad Hīlass pamāja, lai Pirra paliek klusu.

Tad viņa sadzirdēja: no kaut kurienes neskaidri atbal­sojās ūdens čala. Paldies Dievietei, Pirra klusītēm

nomurmināja, abiem klupšus krišus dodoties tālāk tumsā.

Iegriezušies likumā, bērni uzdūrās murdošam savva­ļas dzīvnieku baram: tur bija stirnas, lūši un vilki, un visi skrāpēja zemi; viņus vienoja izmisīga vēlme pēc ūdens. Debesīs pacēlās kraukļi. Kāds briedis metās taisni virsū Pirrai, bet pagriezās un, nagiem dipot, aizdārdināja prom tumsā. Viņa ieraudzīja, kāpēc dzīvnieki ir tik izmisuši, Zemes Drebinātājs bija apracis avotu zem klinšu nogru­vuma. Zvēri netika tam klāt.

-   Nekusties, Hīlass brīdināja un, izvilcis nazi, nostā­jās meitenei priekšā.

Lauva atradās četru soļu attālumā; tas bija milzīgs tēviņš ar pinkainām krēpēm un neskaitāmu cīņu rētām uz deguna. Lauvas acis atstaroja zvaigžņu gaismu, un dzīvnieks steberēja tuvāk, dvešot rupjus, sēcošus ņurdienus.

Lielais kaķis elsodams apstājās; no mutes stiepās slie­nas. Tad dzīvnieks ar gurdu nopūtu saļima uz sāna un nolika lielo galvu zemē.