Dievi un karotāji

Viņš nespēja aptvert notikušo. Vēl nupat Pirra bija tepat un bārās uz viņu. Tagad tajā vietā bija tikai akmeņu krāvums un šķebinoša tukšuma sajūta. Pirra bija pelnījusi

labāku likteni nekā nāvi zemestrīcē. Hīlass cerēja, ka viss notika ātri un meitene nejuta sāpes.

Zēns samirkšķināja plakstus, izspļāva gružus un pagriezies klupšus krišus devās pretim gaismai.

Viņš nebija necik tālu ticis, kad izdzirda klusu, vibrē­jošu pīkstienu.

Gars.

Zēns mēģināja iesvilpties, lai atbildētu, bet sanāca tikai sēciens; viņš mēģināja vēlreiz.

Mokošas gaidas.

Tad tālumā atskanēja atbildes sauciens.

Hīlass norija siekalas. Viņš nebija viens kamēr viņam bija Gars. Viņš iztēlojās, kā delfīns peld šurpu turpu pie alas mutes un varbūt pat uzdrošinās iepeldēt straumē, kas no alas plūda Jūrā, un visu laiku dzidrā balsī sauc, kā ar sudraba pavedienu vedot Hīlasu uz gaismu.

Ja vien tiktu līdz Jūrai, tad ar Gara palīdzību varētu aizpeldēt atpakaļ uz līci. Un tad varētu…

Kas būs ar Pirru? kāda balss viņam prātā jautāja.

Nu, un kas tad būs? Hīlass cirta pretī. Tagad es viņas labā neko nevaru darīt. Viņa ir pagalam.

Bet ja nu nav? Viņa varētu būt dzīva kaut kur tepat, aiz klintīm. Iesprostota. Ievainota. Pārbijusies.

Gara svilpieni zvanīja tumsā, vilinot viņu drošībā.

Hīlass ar dūri iesita pa akmeni. Viņam bija jārūpējas par sevi. Ja viņš to nedarīs, tad būs pagalam un Izi tāpat.

“Tavs ļaunākais murgs ir neatrast māsu,” Pirra bija sacījusi. “Mans -, ka mani apraks dzīvu.”

Pat bez ēdiena un ūdens viņa varētu palikt dzīva vēl vairākas dienas. Mirt lēnā nāvē. Viena un tumsā.

Pirra gulēja, saritinājusies uz sāna. No tā, kā čerkstēja elpa un sejā sitās tās karstums, viņa zināja, ka atrodas briesmīgi šaurā telpā. Viņa neuzdrošinājās pat noskaid­rot, cik šaura tā ir.

Pakausis sāpēja, un arī rēta uz vaiga sūrstēja, bet mei­tenei nešķita, ka būtu guvusi vēl kādus ievainojumus. Bija tik tumšs, ka nevarēja redzēt pat dūri tepat pie sejas. Visa pasaule bija pazudusi. Viņa bija palikusi viena pati.

-   Hīlas? viņa pasauca. Hīlas!

Klusums. Vai nu viņš bija pagalam, vai arī mēģināja atrast ceļu atpakaļ uz Jūru. Viņa bija viena: iesprostota kā skudra zem klinšu kalna.

Pirru sagrāba izbailes. Viņa cieši turēja savu zīmogakmeni, ar pirkstu vilkdama pa pazīstamā putna kon­tūru. Viņa mēģināja domās ieraudzīt īstu piekūnu, tādu pašu, kādu kopā ar Jūzerrefu bija redzējusi no kuģa. Viņa mēģināja likt tam nirt ātram un brīvam nebeidzamās debesīs…

Viņa to nespēja. Piekūns viņas domās bija iesprostots tāpat kā viņa pati. Viņa gandrīz vai dzirdēja, kā tas izbīlī plivina spārnus, triecoties pret klintīm.

Meitene neveikli pagriezās uz vēdera, un mati aizķē­rās aiz akmens , vien pirksta platuma attālumā virs gal­vas. Viņa mēģināja izstiept vienu roku sev priekšā. Pirksti atdūrās pret akmeni. Viņa salieca vienu kāju un sasita kājas pirkstus. Sirds strauji sitās. Piekūns domās kļuva nevaldāms.

Aizmiegusi acis, Pirra cīnījās ar vēlēšanos kliegt un sist, un spert. Elpo. Elpo. Lēnām. Ieelpo, izelpo.

Sirds mazliet pierima. Piekūns domās drusku nomie­rinājās.

Nelielā uzvara lika Pirrai sajusties nedaudz stiprākai. Viņa nolēma pārlaist plaukstas visiem akmeņiem apkārt ja nu gadījumā izdotos atrast kādu izeju.

Viņa akli virzīja rokas pār grubuļainajiem akmeņiem tieši pie sejas. Atrada iedobi apmēram savas dūres lie­lumā. Tur iekšā kaut kas nograbēja. Tas bija… tā bija krūzīte? Trauks bija saplēsts; Pirra sajuta māla zemjaino smaržu. Viņa dziļi ieelpoja. Šo krūzīti bija taisījuši cilvēki. Pasaule tur augšā joprojām eksistēja.

Taustīdamās aiz muguras, viņa iztrūkās, atradusi priekšmetu, kas šķita kā pulēta kaula adata; tad viņa uzgāja ovālu māla gabaliņu ar caurumu to viņa uzreiz atpazina. Tas bija steļļu atsvars. Dievietes Namā sievie­tes tādus piesēja pavedieniem, lai vilna stellēs turētos nostiepta taisni. Vējainās dienās atsvaru rindas sausi klakstēja. Pirra bija uzaugusi, pastāvīgi dzirdot šo skaņu.

Bet ko steļļu atsvars dara te lejā? Steļļu atsvarus cil­vēki nemēdza ziedot dieviem.

Kaut kur prāta dziļumos uzplaiksnīja aizdomas, bet Pirra aizstūma tās prom.

Viņa ar plaukstām iztaustīja visu virs sevis un apkārt. Nebija nevienas plaisiņas. Sirds atkal sāka joņot kā neprātīga. Norijusi bailes, viņa sāka taustīties ar kāju pirkstiem.

Sprauga. Vai tā ir gana liela, lai izsprauktos ārā?

Pirra izlocījās kā čūska un stūmās atmuguriski. Tuni­kas vizuļi noskrāpēja akmeni, un vienā šaušalīgā mir­klī, kas gandrīz lika apstāties sirdij, viņa bija iestrēgusi. Nākamajā brīdī izdevās tikt cauri, un meitene pa pusei

nokrita, pa pusei noslīdēja pa dārdošu, drūpošu akmeņu nogāzi.

Viņa nokrita pakājē, savilkusies kamolā; straumēm lija sviedri, un meitene tvēra pēc gaisa.

Vieta, kurā Pirra bija nonākusi, šķita lielāka un nebija gluži tik necaurredzami tumša. Un viņa varēja redzēt.