Dievi un karotāji

Pirra tumsā saskatīja garu, šauru alu ar dīvainiem, vizošiem dzeltenīga akmens kunkuļiem klātu grīdu un tik zemiem griestiem, ka varēja tiem pieskarties. Griesti bija tumši sarkani un roboti kā milzīga mute. Pašā galā, kādus trīsdesmit soļus tālāk, iespīdēja šaurs putekļainas gaismas stars.

Meitene aplaizīja lūpas. Ja jau gaisma tika iekšā-var­būt viņa varēja tikt ārā?

Elsodama un cerību pilna, meitene devās turp. Ala bija par zemu pat rāpošanai, tāpēc viņa līda uz elkoņiem un atspērās ar kāju pirkstiem. Saķērusi vienu no dzeltenī­gajiem kunkuļiem, viņa pavilkās uz priekšu. Akmens bija glums, un Pirrai paslīdēja pirksti. Viņa pieķērās stingrāk pie izciļņa, kas izskatījās pēc rokas…

Pirra sastinga.

Tā bija roka. Akmenī pārvērtusies roka.

Meitene iekliedzās un parāvās atpakaļ un attapās aci pret aci ar galvu.

Akmens bija pārklājis galvaskausu kā biezi dubļi, uz visiem laikiem ieslēdzot miesu un kaulus. Tieši pretī rēgojās mēmā kliedzienā atplesta akmens mute. Pārak­meņojušās acis glūnēja drausmīgā izsalkumā.

Vienā stindzinošā mirklī Pirrai atausa patiesība par dzeltenajiem kunkuļiem. Viņa rāpoja pa mirušiem, akmenī pārvērstiem cilvēkiem.

Tie drūzmējās alā visur, kur vien viņa palūkojās: vīrieši, sievietes un bērni gulēja turpat, kur bija nokri­tuši, lienot cits citam pāri, lai sasniegtu gaismu; visi bija uz mūžu sastinguši pēdējā agonijā.

Tāds bija ilgi glabātais noslēpums par Pazudušo lik­teni. Viņi noteikti bija glābušies šajās alās tāpat kā Pirra un Hīlass. Bet Zemes Drebinātājs bija sagrāvis jumtu un ieslodzījis viņus.

Varbūt tad, kad zemestrīce sākās, viņiem pietika laika paķert līdzi dažas mantas, kas pagadījās pa rokai; tas izskaidrotu, kāpēc te atradās krūzīte, adata un steļļu atsvars. Un te lejā bija gaiss un ūdeni noteikti varēja dabūt, laizot klintis. Varbūt viņi izdzīvoja vēl vairākas dienas. Bet šie cilvēki noteikti apzinājās, ka nekad netiks laukā.

Pirrai sažņaudzās vēders. Lai sasniegtu to plaisu, bija jāpārrāpjas mirušajiem pāri, mēģinot tos neatmodināt no ilgā miega.

Apņēmīgi sakostiem zobiem Pirra sāka taustīties pāri gulošajiem. Šur tur gaisma atklāja murgainus skatus pa kādai izstieptai rokai, pie krūtīm pievilktam celim. Meitene pamanīja akmenī ieaustus izplestus pirkstus. Akmens krājās mutē, kas vairs nekad neaizvērsies.

Lienot garām, šķita, ka viņas ēna iedveš tiem dzīvību. Vai tur tā akmens roka jau nestiepās pēc viņas potītes? Meitene metās uz priekšu, izspraukdamās starp diviem līķiem, kas gulēja, pagriezušies viens pret otru un izstie­puši rokas. Tunika atkal aizķērās. Viņa netika vaļā un pasniedzās atpiņķēt audumu, lai tiktu tālāk. Rokā ar sausu krakšķi palika akmens pirksts.

Alā atbalsojās čuksts.

Pirrai izkalta mute. Viņa šausmās lūkojās uz pirkstu savā rokā un iekliegusies aizsvieda to prom.

Vai tā akmens roka nupat noraustījās? Vai tā galva atrāvās no akmens un pagriezās, lai vērotu viņu ar aklām, dusmīgām acīm?

Visapkārt sienās redzēja krēslainas iedobes, kur ārpus gaismas loka kluknēja ēnaini stāvi. Čuksti pieņēmās spēkā. Ēnas sāka kustēties.

Pirra kunkstēdama rāpās tālāk. Aiz muguras viņa juta badīgo miroņu šaušalīgo salkumu.

Beidzot viņa sasniedza gaismu. Izgaisa pēdējā cerība. Sprauga griestos bija pārāk šaura; tur nevarēja iebāzt pat dūri. Un tālāk alu aizsprostoja vēl viens akmeņu nogru­vums.

Izsalkušie spoki nopūtās. Mēs zinām… āa… mēs zinām.

Pirra sabruka elsās, piespiedusi seju pie akmens.

Vai viņi jutās tāpat? meitene prātoja. Vai viņi jau bija miruši, kad pārvērtās akmenī, vai ari vēl dzīvi?

Viņa iedomājās, kā tas būtu just, ka saltais akmens sakļaujas ap kājām. Iecementē stilbus, aizspiež degunu un muti, un rīkli…

Meiteni sāka pārņemt bailes. Pirra sažņaudza dūres.

-   Tu esi virspriesterienes meita, viņa sev stingri sacīja. Tu nepadosies.

Izsalkušie spoki aiz muguras izdvesa drebelīgu nopūtu un ievilkās atpakaļ ēnās.

-   Tu nepadosies, meitene atkārtoja.

Pirra ienīda savu māti, taču šobrīd doma par viņu šķita savādi spēcinoša. Virspriesteriene Jasasara nebija tāda kā citas sievietes. Viņa dzīvoja, tikai lai kalpotu Die­vietei, un nekad nebija mīlējusi nevienu dzīvu būtni bet

viņa bija stipra. Varbūt kāda druska no šī spēka plūda arī meitas dzīslās.

Sakostiem zobiem Pirra pieslējās uz ceļiem un palū­kojās aiz muguras.

Pazudušie bija sastinguši mierā. Apkārt redzēja tikai akmeņus.

Tas, kas atradās viņai pie ceļa, atgādināja tritona haronijas gliemežvāku.

Meitene ar drebošu roku pastiepās pēc tā. Tas bija gliemežvāks. Viņa sakļāva plaukstu ap izliekto pamatni, kurā bija mitis lielais gliemis, un aptaustīja vītnes, kas kļuva arvien šaurākas līdz pat smailei. Bet gliemežvāks nebija īsts tas bija izkalts no marmora.

Tieši tāds pats bija arī Dievietes Namā tas bija kalts no balta alabastra. Tas bija ļoti svēts tam drīkstēja pie­skarties tikai Pirras māte. Viņa to izmantoja pirmo miežu rituālā, un dažreiz, sliktos laikos, kad virspriesteriene meklēja dievu palīdzību, viņa pielika gliemežvāka galu pie lūpām un iepūta tajā.