Dievi un karotāji

Pirra pielika pie acīm plaukstu, lai aptumšotu sau­les sarkano spīdumu, un samiegtām acīm aplūkoja pie apvāršņa redzamos kriksīšus. Viņu pārņēma atvieglo­jums. Tie nav keftiešu kuģi, viņa sacīja.

-   Pēc kā tu spried?

-   Buras nav īstajā krāsā, un kuģu priekšgali nav īstajā formā.

-   Tu to visu redzi? Tev gan ir vanaga acis.

-   Tie nav arī Vārnu kuģi. Man šķiet… man šķiet, ka tie ir feniķieši.

-    Kā tas var būt, ka tu tik daudz zini par kuģiem, ja nekad nekur neesi bijusi? Viņš izklausījās aizdomu pilns.

-   Tāpēc, viņa atcirta, ka Dievietes Namā ir pār­pilnām gleznojumu, un daudzos no tiem ir attēloti kuģi no visas pasaules no Maķedonijas, Akejas, Obsidiāna salām, Feniķijas, Ēģiptes -, un man kopš trīs gadu vecuma nav bijis nekā cita darāma kā vien aplūkot un ļoti labi iepazīt tos gleznojumus.

Pret klintīm triecās vilnis, un bērni parāvās atpakaļ, sargājot savus fenheļa stublājus no šļakatām.

-   Kustēsim nu, Hīlass mudināja.

Pirra uztraukti pameta skatienu atpakaļ, kur rēgojās alas mute, tā vien gaidīdama, kad varēs viņus aprīt. Vai mēs nevarētu atrast citu atpakaļceļu?

-   Kā gan? Zēns norādīja uz stāvajām klintīm viņiem virs galvas un Jūru, kas plosījās zem klintīm otrā pusē.

-   Ja mēģināsim tur pārpeldēt, mūs saplosīs gabalos. Tu gan droši vien vēl pirms tam noslīksi.

Neko nevarēja darīt bija vēlreiz jāienirst aukstumā un tumsā. Turklāt šoreiz bija tumšāk, jo fenheļa stublāji bija jau gandrīz izdeguši.

Pirra sev drūmi sacīja, ka ir to jau vienreiz paveikusi un izdarīs arī vēlreiz; taču, kad Jūras balss pieklusa, mei­tene bija pārsteigta, ieraugot, ka ārpasaule ir pārvēr­tusies par nieka blāvu gaismas apli. Tad viņa pagriezās līkumā un arī tas izgaisa.

Hīlasa priekšā nebija.

-   Hīlas? meitene iesaucās.

Bija dzirdama soļu dipa skrienot, uzzibsnīja gaisma, un viņš bija klāt, izskatīdamies dīvaini uztraukts. Atradu vēl vienu alu, viņš elsa. Tā ir nevainojama paslēptuve, varam tur pārnakšņot!

-   Ko? Pārnakšņot te lejā?

-   Tur viss ir! Ūdens, vieta, gaiss.

-   Bet kuģi ir prom!

-   Tie var atgriezties.

Hīlass redzēja, ka Pirra ir nobijusies, un viņa vaibsti nocietinājās. Varbūt viņi nav aizbraukuši tālu, Pirra. Būtu neprāts nakšņot pludmalē, kur viņi varētu mūs ieraudzīt. Te lejā būs daudz labāk.

-   Nu tad uz priekšu, viņa cieti noteica. Es griežos atpakaļ.

-   Nemuļķojies, mēs nevaram tagad izšķirties, tā būs vēl lielāka iespēja, ka mūs pamanīs.

-   Kāpēc ne? Tu plāno mani rīt pamest.

Zēns nelikās ne zinis par dzēlienu. Paklau…

-    Nē, paklausies pats! Tavs ļaunākais murgs ir, ka neatradīsi savu māsu, mans -, ka mani apraks dzīvu. Tā ka dari, ko gribi, bet es lasos no šejienes laukā!

Meitene metās skriet, vienā rokā žņaudzīdama lāpu un ar otru taustīdamās gar klintīm. Hīlass pakaļ neskrēja, un tas viņu sadusmoja vēl vairāk.

Atpakaļceļš šķita īsāks nekā turpceļš, un drīz vien Pirra jau pagāja garām sarkanajai klintij, kas līdzinājās rokai un iezīmēja pagriezienu. Tajā pašā brīdī, kad fenheļa kāts sāka raustīties uz dzišanu, viņa pamanīja mel­nos pīlārus un svētīto gaismu, kas ieplūda pa alas muti.

Aizmetusi lāpu, meitene satvēra akmeni un pievilkās. Akmens nodrupa. Viņa pieķērās pie nākamā. Tas kustē­jās.

īsu mirkli meitene iedomājās: kas gan te notiek? Tad zeme ieņurdējās un Pirra saprata. Vienā acumirklī ņurdoņa pārvērtās rēcienā, klintis sāka drebēt, un dienas gaisma virs galvas raustījās šurpu turpu. Dārdot krita akmeņi, un zeme auroja arvien skaļāk un skaļāk, kliedzie­niem atbalsojoties taisni viņā. Zemjūras Bullis miegā gro­zījās, un Pirra atradās vissliktākajā iespējamajā vietā viņa atradās alā.

-   Hīlas! viņa iekliedzās, bet balsi aprija Zemes Dre­binātā] a saniknotie auri.

Meitene uzgāja kādu iedobi un ierāpās tur iekšā. Tad viņa iztēlojās, ka paslēptuve taču varētu sagrūt, un izlīda atkal laukā.

Kaut kas atsitās pret pakausi, un acīs pašķīda dzirk­steles. Pirra ar grūtībām piecēlās, bet zeme tā drebēja, ka viņa nespēja noturēties kājās.

Pēdējais, ko viņa redzēja, bija tas, kā dienas gaisma satumst un acu priekšā aizcērtas alas mute.

24

Hīlass atvēra acis. Aizvēra. Atvēra. Nekādas starpības. Visapkārt valdīja piķa melna tumsa.

Zēns gulēja, izstiepis rokas virs galvas, un juta ķer­menī trīsam Zemes Drebinātāja dusmu pēdējo izskaņu. Viņš bija galīgi noputējis un kāsēja, līdz sāka asarot acis, tomēr brīnumainā kārtā nebija ievainots. Un makstī pie guma joprojām glabājās nazis.

Kad rūkoņa beidzot mitējās un iestājās klusums, Hīlass piecēlās kājās. Telpa, kurā viņš atradās, bija gana augsta, lai pieceltos kājās, ja vien mazliet pieliecās. No mugurpuses viņš sajuta nākam gaisa pūsmu un pama­nīja uzspīdam gaismu. Priekšā nekā.

Zēns strauji pukstošu sirdi aptaustīja klintis. Tajās nebija ne spraudziņas. Zemestrīcē laikam bija iebrukuši alas griesti.

Viņš pasauca Pirru. Atbildes nebija. Tikai attāla ūdens čala un akmens vērīgā klusēšana.

Hīlass sauca vēl un vēlreiz. Balss izklausījās nobiju­sies. Viņš pārstāja saukt. Klusums bija vēl ļaunāks.