Dievi un karotāji

Pirra salīkusi skrēja viņam pakaļ, ar pūlēm vilkdama elpu. Fenheļa kāta drebelīgā gaisma izrāva no tumsas klintis un padzina ēnas. Viņa sadzirdēja ūdens pilienu atbalsi un tālāk akmens stingo klusumu.

Kaut kas pieskārās potītei. Pirra apspieda kliedzienu.

Tā izrādījās ziedu vītne tik veca un sačokurojusies, ka sabirza putekļos, kad Pirra to pabakstīja ar sandali. Meitenes roka nevilšus aizzagās pie viņas zīmogakmens. Sienas atbalsoja Pirras baiļu skaņu. Mijkrēslī viņa saska­tīja izkaltušas miežu vārpu grīstes no sen aizgājušām vasarām un olīvkoku lapas nāves pelēkumā. Pirms viņas te bija bijuši citi. Meitene iedomājās par Pazudušajiem: tiem ļaudīm, kas salu bija apdzīvojuši senos laikos un tad noslēpumaini izgaisuši.

Šur tur plaisās un spraugās bija redzami iestumti mazāki ziedojumi: sīks māla putns, bullis, čūska. Keftiu ļaudis darīja tāpat viņi devās uz svētnīcām kalnu vir­sotnēs vai alās, kur atstāja pirmo novākto ražu un mazus savvaļas dzīvnieku atveidus mālā vai bronzā.

Uz kādas dzegas meitene pamanīja māla delfīniņu. Tas gulēja uz sāna, un iekrāsotā acs bija no vecuma izba­lojusi, tomēr dīvainā kārtā izskatījās gluži vai modra.

Priekšā redzamā Hīlasa lāpas gaisma bija satumsusi līdz nespodram atspīdumam.

Pirra nolika delfīnu taisni un aizsteidzās pakaļ Hīla­sam.

Gūsts uz salas bija šaušalīgs, un delfīns vairs nekad nebūtu tai tuvojies, ja neraizētos par baru. Viņi bija pazuduši kaut. kur salas iekšienē, un pēc kliedzieniem delfīns nojauta, ka tie zaudē spēkus.

Un tagad sala bija aprijusi arī zēnu un meiteni.

Delfīns nedrīkstēja viņus pamest. Ne tikai tāpēc, ka abi bija viņu izglābuši. Bērni viņam rūpēja vairāk nekā jebkurš cits cilvēks, ko viņš kādreiz bija saticis. Viņš negribēja, ka bērniem atgadās kaut kas ļauns.

īpaši zēnam. Pat būdams aizņemts, tas allaž, kad tuvumā bija delfins, paplikšķināja viļņus ar savu peldspuru, un, kad delfins piepeldēja tuvāk, zēns viņu glāstīja un sarunājās ar viņu savā savādajā valodā, kas izklausījās pēc oļu grabēšanas.

Un dažreiz, kad Augšā bija satumsis un meitene gulēja, zēns nonāca lejā un klusēdams stāvēja seklumā, bet delfins meta lokus viņam apkārt. Tad nebija nekādas vajadzības sarunāties, un zēns un delfins varēja būt vien­tuļi kopā; abiem trūka savējo.

Bet cik briesmīgi bija būt cilvēkam! Būt spiestam dzī­vot tajā drausmīgajā, spīvajā speltē! Tur nebija šūpīgu, vēsu, zaļu brūnaļģu mežu, kur peld trekni plauži. Tur nebija dziļu, tumšu medību lauku, kur jāklikšķina ātri un saspringti, lai atrastu smiltīs paslēpušās rajas. Delfī­nam gribējās saķert zēnu aiz peldspuras un ienirt kopā ar viņu cauri vizuļojošajai Zildzelmei līdz Melndzelmei, lai parādītu viņam, ko nozīmē būt delfīnam, būt vienotam ar Jūru.

Tāpēc delfīnam bija jāpaliek salas tuvumā: viņu ar to vienoja raižu, žēluma un mīlestības saites. Viņam bija jāatrod savs bars un bija jāpieskata cilvēki.

Bet kāpēc viņi bija nozuduši tajā caurumā?

Delfins jau ilgāku laiku nojauta, ka gan zēns, gan mei­tene no kāda slēpjas, jo abi bieži pētīja Jūru, un viņš juta ūdenī sprakšķam to bailes. Viņš bija spriedis, ka bērni slēpjas no citiem cilvēkiem, un nu zināja, ka tā arī ir, jo pēc tam, kad viņš bija zēnu brīdinājis par peldošajiem kokiem, tas bija meties bēgt.

Bet kāpēc līst alā kā tādam zušu pārim? Un kāpēc no visām iespējamajām alām izvēlēties šo?

Tā bija ala, kas veda uz Dziedošo Atbalšu valstību. Visi delfīni par to zināja, bet neviens tur nekad nebija bijis. Delfīniem tur nebija vietas un cilvēkiem arī ne. Tur mita dziedošas atbalsis un tie nabaga vārgie spoki un dažreiz pati Mirdzošā.

Peldēdams viltīgajās straumēs pie alas, delfīns prā­toja, ko lai tagad dara. Salas dziļumā viņš saklausīja cil­vēku slāpētās balsis. Ko viņi dara tik tālu iekšā? Vai tad viņi nezina, cik tas bīstami?

Debesu zilums kļuva dziļāks. Drīz iestāsies tumsa. Bet delfīns joprojām peldēja un sasprindzināja dzirdi, pūlo­ties saklausīt bērnu balsis.

Piepeši viņš sajuta jaunu draudu. Viņš to juta ar spu­rām un kā sāpes apakšžoklī. Sametās bail.

Kāds dusmojās. Un, kad tas dusmojās, Viņš trieca pret Jūru savu milzīgo asti un sagrāva lielus kalnus.

Delfīns baidījās no Viņa vairāk par visu.

No Viņa tur dzelmē.

-   Lūk! Hīlass Pirrai pie pleca čukstēja. Divi kuģi. Redzi?

Meitene pamāja.

Pēc alā valdošās tumsas bija brīnišķīgi iznākt šajā pla­šajā klinšu kambarī, kura mute pavērās uz Jūru. Šurpceļš nebija viegls, jo cauri alai plūda pazemes straume, un tas nozīmēja, ka bērniem bija jāvirzās uz priekšu, sāniski piespiežoties pie sienām, un visu laiku jābaidās iekrist ūdenī. Beidzot sasnieguši izeju no alas, abi ieraudzīja Garu tas peldēja šurpu turpu un klakstināja zobus. Delfīns šķita uztraukts; Hīlass nespēja saprast, vai tas ir kuģu vai kā cita dēļ. Pirra to visu gandrīz nemanīja. Kad viņas sirds mitējās joņot, meitene alkaini tvēra sāļo gaisu.

Hīlass viņai blakus gari izelpoja. Kuģi izskatās mazāki nekā pirmajā reizē, kad tos redzējām. Tie brauc prom.