Dievi un karotāji

-    Vai, es pat nezinu, Pirra mīlīgā balsī atsaucās. -Varbūt es vienkārši jūtos mazliet aizkaitināta par to, ka te dienām ilgi raujos kā tāda verdzene, un tu sacīji, ka ņemsi mani līdzi, bet meloji.

Hīlass nosarka.

-   Tā ir, vai ne?

-   Jā, viņš atzinās.

-  Jā? Vai tas ir viss, ko tu vari pateikt?

-Jā.

Meitene samirkšķināja acis. Vai tad tev nemaz… nemaz nav goda?

Viņš nošņaukājās. Gods ir domāts cilvēkiem, kas dabū gana ēdiena.

-   Un kā būtu ar pateicību? Es palīdzēju izglābt Garu! Es palīdzēju uzbūvēt to nolāpīto plostu!

Hīlass piecēlās kājās un ielūkojās meitenei acīs; ska­tiens bija rimts, un tajā nebija nojaušams nekāds kauns.

-    Piedod, viņš vienkārši sacīja, bet man ir jāatrod māsa. Tu tikai maisītos pa kājām.

-   Maisītos pa kājām? viņa uzsprāga. Ja es tev nebūtu palīdzējusi…

-   Paklausies, Pirra. Varētu paiet vairākas dienas, līdz mēs sasniegtu Likoniju. Ja mēs uz plosta būtu divi kā tad sagādātu ēdienu? Es nevarētu samedīt gana ēdamā mums abiem, bet tu neproti makšķerēt. Tāpēc mēs vai nu abi nomirtu, vai arī man būtu tevi jāizmet pār bortu apēšanai haizivīm. Es labprātāk atstātu tevi te, lai vari izmēģināt savu laimi. Te tev būs drošāk.

-   Vai! Tad jau man laikam būtu tev jāpateicas?

-   Nē. Tev ir jāsamierinās, ka tieši tā viss notiks.

-   Tu esi drausmīgsl viņa kliedza. Tev nerūp neviens cits, tikai tu pats!

-   Pat tad, ja tu tiešām brauktu līdzi, viņš uzsauca meitenei nopakaļ, ko tu darītu, kad mēs nonāktu galā? Likonija ir tā pati vieta, no kuras tu aizbēgi! Un uz Keftiu tu atpakaļ netiktu. Kurp tu dotos?

-   Es tevi ienīstu! viņa kliedza un, paķērusi ūdens maisus, aizskrēja prom uz iekšzemes pusi.

Pirra bija tā pārskaitusies, ka gandrīz vai piemirsa baidīties no alas.

Zobus griezdama, meitene iespraucās iekšā un nozuda tumsā, kur iemērca straumē ūdens maisus un turēja tos zem ūdens tā, it kā žņaugtu kaķēnus.

Taču, kad viņa jau rāpās augšā zemesragā, apkrāvu­sies ar diviem smagiem ūdens maisiem, dusmas pārgāja un dūša saskrēja papēžos. Nu protams, Hīlass viņu negri­bēja. Kāpēc lai gribētu? Viņa bija nekam nederīga. Un kliegšana neko nebija devusi tikai parādījusi, ka Pirra nespēj savaldīties un tātad viņu nav vērts ņemt līdzi.

Un viņam ari bija taisnība par to, ka Pirrai nav, kurp iet. Meiteni pārņēma izmisums. Visā plašajā pasaulē nebija neviena, kam viņa būtu vajadzīga.

Kaut kur no augšas nobira akmentiņu straume, un Pirra, pacēlusi acis, ieraudzīja Hīlasu steidzamies šurp.

-   Kas tad nu? viņa truli pajautāja.

Saķēris meitenes rokas locītavu, Hīlass rāva viņu līdzi lejā pa nogāzi. Ātri! viņš izdvesa. Kur ir tā ala?

-Ko?

-   Ala, ala mums jāslēpjas! Kuģi!

23

-    Gars mani brīdināja, Hīlass elsoja, abiem klupšus krišus traucoties lejā. Viņš visu laiku sita ar asti.

-    Cik kuģu tur ir? Pirra jautāja.

-    Divi. Bet pārāk tālu, lai redzētu, vai tie ir Vārnu. Šī ir tā ala? Viņi bija nokļuvuši pie asfodeliem.

-    Es pirmā, Pirra sacīja. Iespraukusies iekšā pa alas muti, viņa nolēca uz akmeņiem. Sirdi sažņaudza bailes. Viņa iztēlojās kuģus piebraucam pie salas un vīrus brie­nam krastā. Māte bija neatlaidīga; viņa pārmeklēs visu salu…

-    Ķer! Hīlass pameta ūdens maisus un tad nolēca lejā viņai blakus.

Viņš bija paņēmis līdzi divus pie apmetnes uguns­kura aizdedzinātus milzu fenheļa stublājus. Pirra izbrīnī­jās par tādu tālredzību un vēl vairāk par to, ka zēns, šķiet, nebaidījās no alas. Viņai pašai šķita, ka raustīgā gaisma tikai padziļina apkārt valdošo tumsu. Kas zina, vai tepat apkārt nepulcējas spoki, vai tie nečum un nemudž šajā ēnainajā ejā starp dzīvo un mirušo pasaulēm? Vai tad Hīlass nejuta to pašu?

Zēns ložņāja apkārt, izpētīja visas spraugas un nome­tās ceļos, lai nogaršotu melno ūdeni, kas plūda viņiem pie kājām. Labi gan, viņš nomurmināja. Mēs te varētu slēpties vairākas dienas.

-   Nevarētu vis, Pirra žigli sacīja. Te ir par maz vietas un nav gaisa.

-           Ir gan te velk caurvējš. Zēns paošņāja gaisu.

-   Smaržo pēc sāls. Te noteikti ir kāds ceļš uz Jūru. Viņš uzsita knipi. Tikko atcerējos kad tiku uz salas, es redzēju alu, kuras izeja bija taisni uz Jūru. No turienes nāk gaiss.

-   Hīlas…

Zēns pašlaik iebāza galvu starp diviem slaidiem mikla akmens pīlāriem. Šķiet, esmu to izeju atradis. Iekams Pirra paguva viņu aizkavēt, Hīlass sāniski iespraucās spraugā un nozuda.

-   Hīlas! viņa iešņācās.

-   Nāc, te tālāk eja paplašinās!

Meitene sakoda zobus un līda viņam pakaļ.

Viņa iznāca šaurā alā, kur griesti bija par zemu, lai iztaisnotos pilnā augumā, un telpas tik maz, ka gaiss jau bija pieelpots. Mēs apmaldīsimies! viņa elsa.

-   Nē, neapmaldīsimies. Tu tikai ielāgo tās slaidās klin­tis pie ieejas un to sarkano, kas izskatījās pēc rokas un kam mēs pagājām garām pie pagrieziena…

-   Bet kāpēc vispār jālien dziļāk?

-   Tāpēc, ka mums ir jāredz tie kuģi. Ja mēs tos nere­dzēsim, tad nezināsim, vai tie ir prom vai arī brauc taisni pie mums… Zēna balss kļuva arvien klusāka, viņam pagriežoties līkumā.