Dievi un karotāji

Hīlass izurbināja no zobiem gaļas kripatu. Mums kalnos šad un tad ir zemestrīces, bet nekā tāda, kā tu stāsti. Jocīgi. Tu viņu sauc par Dievieti, mēs viņu dēvējam par Dabas pavēlnieci; bet gan tu, gan es pazīstam Zemes Drebinātāju.

Pirra uzmeta lūpu. Pat akejieši šo to uztver pareizi.

-   Es esmu likonietis.

Meitene paraustīja plecus. Tas pats vien ir Likonija ir Akejas daļa.

Hīlass iemeta ugunī vēl dažus izskalotus kokus. Tas Dievietes Nams. Kāds tas ir?

-    Tas ir… tur ir pilns ar cilvēkiem. Kā bišu stropā. Es to saucu par akmens stropu. Tur tevi vienmēr kāds uzrauga. Meitene turpināja stāstīt, un Hīlass iztēlojās ciemu no spoža, balta akmens. Acu priekšā viņš ierau­dzīja milzīgus, abpusēji asus pulētas bronzas cirvjus un kalnu kristāla un zelta ziedojumu traukus; salda, melna vīna krūkas desmit olekšu augstumā un vīrus ar kailām krūtīm, kas met kūleņus pāri uzbrūkošu buļļu mugurām. Tas viss lai pielabinātu dievus un novērstu katastrofu.

-   Tāpēc es esmu bagāta, Pirra pabeidza. Esmu visu mūžu pavadījusi akmens cietumā.

-   Izklausās drausmīgi, Hīlass ironizēja. Siltas drē­bes. Mīkstas aitādas, uz kā gulēt. Katru dienu gaļa. Kā tu to varēji izturēt?

Viņa sarauca uzacis. Es nemaz negaidīju, ka tu to sapratīsi.

-   Kāpēc tu apdedzināji vaigu?

Meitene uzmeta viņam skatienu. Vai zini, no kā ir tavs nazis?

-   Ko? Hīlass iztrūkās. Protams, zinu! Tas ir bron­zas.

-   Bet kas ir bronza? Tā ir varš un alva. Tos izrok zemes dzīlēs un ugunī sapāro.

-   Kāds tam sakars ar tavu apdedzināto vaigu?

-   Lūk, kāds, viņas balss pēkšņi kļuva spīva. Akejiešiem vajag bronzu, lai taisītu ieročus. Viņiem ir daudz vara, bet nav alvas. Keftiu ari vajag bronzu, un, kaut ari mums nav ne vara, ne alvas, mēs varam dabūt alvu no tuksnešiem tālu austrumos. Tātad. Mana māte noslēdza vienošanos ar kaut kādu akejiešu vadoni. Mēs viņam iemainīsim alvu pret varu. Tādējādi gan Keftiu, gan Akeja dabūs bronzu.

-   Kas tur slikts?

-   Es vēl neesmu beigusi. Ugunskura gaismā meite­nes sejiņa izskatījās tik plēsonīga kā vanagam. Lai vie­nošanos nostiprinātu, māte piekrita izdot mani pie vīra. Bet es neprecēšos! Tāpēc iedomājos ja sabojāšu savu seju, tad būšu neglīta un viņi mani negribēs. Es kļūdījos. Tā, redz! Tāpēc es aizbēgu.

Hīlass pastiepās pēc žagara un sabikstīja ogles. Tu nepaņēmi līdzi neko ēdamu. Tas bija muļķīgi.

-   Ēdamu? Pirra nicīgi iesaucās. Vai tu par to vien domā?

Zēns rimti pavērās viņā. Tu nekad neesi bijusi izsal­kusi.

-   Esmu gan, šeit pat uz šīs salas…

-   Neesi vis. Tas zvejnieks tev atstāja kefales. Tas nav nekāds izsalkums. īsts izsalkums sāp.

-   Nu, ja tu biji kazu gans, tad tu arī nevarēji būt izsal­cis, jo jebkurā laikā varēji dabūt pienu un gaļu.

Hīlass skaļi iesmējās. Tās nebija manas kazas! Un pienu var zagt pavisam nedaudz, citādi kāds var pamanīt un tevi noslānīt.

Meitene pamirkšķināja acis. Tevi sita?

Tagad viņš paraustīja plecus. Nu un tad? Tā nu tas

ir.

-   Bet… kāpēc tu neaizbēgi?

Zēns sapīka. Protams, mēs bēgām! Bet ik reizes, kad to mēģinājām, mums pakaļ sūtīja suņus. Un pēdējo reizi, kad mūs noķēra, tad… tad nesita mani. Toreiz sita Izi.

-   Kas ir Izi?

Viņš aizmeta žagaru. Drīz būs tumšs, viņš strupi noteica. Jāsalabo būdas, citādi nebūs kur gulēt.

Pēc tam kad viņi bija pabeiguši darboties ar būdām, Hīlass aiznesa krabja čaulu ūdenī Garam.

Viņš dusmojās uz sevi. Viņš bija ļāvis Pirrai apvārdot sev zobus ar visām tām pļāpām par Dievietes Namu. Par Vārnām viņa nebija pat ieminējusies.

Patiesībā Hīlass bija tā iegrimis Gara glābšanā, ka gandrīz piemirsa, kāpēc te atradās. Nu bet tagad viņš atcerējās. Viņam bija apriebies bēgt, apriebies tikai vilkt dzīvību. Vārnas nemedīja ārpusniekus tāpat vien. Hīlass bija nolēmis noskaidrot, kāpēc viņi to dara.

Gars negribēja krabja čaulu viņš pāris reižu to pamē­tāja, bet tad vairs nelikās ne zinis. Delfins bija atguvies

no pārciestā, tomēr šķita vienaldzīgs un nomākts. Kad Hīlass iebrida ūdenī, dzīvnieks piešķieba galvu sāņus un skumīgi lūkojās zēnā.

Hīlass pirmo reizi sāka prātot, kā Gars vispār bija nokļuvis krastā. Kāpēc tu tā darīji? viņš klusītēm jau­tāja. Kāpēc tu mēģināji tikt uz zemes?

Delfins iegrima zem ūdens, atstājot viļņos šūpoja­mies zvaigžņu gaismu.

Kāpēc viņš ir viens? Hīlass prātoja. Kur ir viņa ģimene? Vai viņš mēģina tos atrast? Vai tāpēc viņu izmeta krastā?

Vai varētu būt, ka delfins meklē savu mazo māsu gluži tāpat kā Hīlass meklē Izi?

-   Viņš noteikti jūtas vientuļš, aiz muguras ierunājās Pirra. Viņa stāvēja seklumā smalks augumiņš tumsā.

-   Vai tad viņam nav bara? Ģimenes?

-   Viņi ir aizpeldējuši. Nezinu, kurp.

-   Tāpēc viņš skumst. Delfīni nav radīti vienatnei.

-   Ko gan tu zini par delfīniem? viņš strupi atcirta.

Meitene pasmaidīja. Ikviens keftietis šo to zina par

delfīniem; viņi ir Jūras sargi. Tāpēc nodarīt pāri delfīnam nozīmē nāvi.

-   To es zināju, Hīlass sameloja.