Pirras māte skaidri zināja, ko dara, kad sodīja meitu par uzdrošināšanos protestēt. Meitenei bija šauri, un viņa jutās pazemota, taču nekādas briesmas viņai nedraudēja; un māte bija pavēlējusi pēc nokļūšanas Likonijā piestāt nomaļus no krasta apmetnēm, lai Pirru varētu izlaist un krietni noberzt, pirms viņu uzlūkos vadonis.
Pirms aizbraukšanas no Keftiu Jūzerrefs bija mēģinājis meiteni mierināt. Es ari tur būšu, viņš sacīja. Tu nebūsi viena.
Viņa pieķērās šai domai. Bet, iedomājoties par nākotni, viņa nespēja pat paelpot.
Viss, ko Pirra zināja par Akeju, bija tas, ka šī zeme atrodas tālu uz ziemeļiem no Keftiu un to apdzīvo kareivīgi mežoņi, kuriem nedrīkst uzticēties, un ka likonieši mitinās dienvidos un ir visskarbākie no visiem akejiešiem. Akejieši nebūvē Dievietes Namus, un pār viņiem nevalda priesterienes; viņiem ir vadoņi un cietokšņi. Tādas būs Pirras mājas cietoksnis. Māte sacīja, ka Pirra mitināšoties cietoksnī visu atlikušo mūžu un atstāšot to tikai tad, kad viņu nesīšot uz kapu.
Rīklē sakāpa panika. No viena akmens cietuma uz nākamo…
- Laidiet mani ārā! viņa kliedza, ar dūrēm dauzīdama dēļus. Laidiet mani ārā!
Neviens nenāca.
Tu neesi šeit, meitene spīvi sev iegalvoja. Tu neesi kuģa tilpnē, tu esi ārā, debesīs kopā arpiekūnu.
Aizmiegusi acis, Pirra mēģināja atgriezties tajā mirklī, kad Jūzerrefs bija viņai noņēmis acu apsēju un viņa bija attapusies uz klāja, mirkšķinot acis spožajā saules gaismā.
Pirmais skatiens uz Jūru. Virs zeltainā liedaga laidelējas baltas dūjas; nebeidzamā debesu zilgmē plīvo zaļas buras.
Un tad viņa ieraudzīja. Viņa staipīja kaklu, lūkojoties mākoņos, un nākamajā mirklī izdzirda stirkšķošu skaņu, kā plīstot zīda audumam, un no saules strauji iznira tumsas šautra.
Meitene bijīgi noraudzījās, kā tā uzklūp dūjām. Putni pašķīda uz visām pusēm, bet tumšais uzbrucējs bija ātrs kā zibens, un vienā acumirkli viss bija beidzies; plēsoņa graciozā lokā atkal pacēlās gaisā un, laiski vēcinot spārnus, aizlaidās, vienā ķetnā turot mirušu dūju.
- Kas tas bija? Pirra izdvesa.
Jūzerrefs palocījās tālumā izzūdošajam melnajam punktam. Heru, viņš nomurmināja, aizmirsis visas valodas, izņemot dzimto. Lai viņš dzīvo mūžīgi mūžos.
- Tas parādījās no saules, Pirra stomījās. Kur… kur tas dzīvo?
-Jebkur. Visur. Tas bija piekūns.
Dzīvot, kur vien vēlies. Doties, kurp vien vēlies…
- Vēl nekad nebiju redzējusi nevienu radību, kas tik ātri kustētos, viņa atzinās.
- Un neredzēsi ari. Piekūni ir visātrākās būtnes pasaulē.
Kņūpus sarāvusies tilpnē, Pirra pārlaida pirkstus savam zīmogakmenim. Tas bija ametists ar tajā iegravētu sīciņu putnu, ko viņa agrāk uzskatīja par bezdelīgu; bet tagad meitene zināja, ka tas ir piekūns.
Piepeši Pirra aizturēja elpu. Viņa iztēlojās sevi kā piekūnu sēžam kuģa mastā un tad izplešam spārnus un aizlaižamies prom.
Līdz šim viņa nekad nebija domājusi par bēgšanu. Viņa bija ticējusi mātes meliem, ka drīz būs brīva. Bet ja nu… ja nu varētu izbēgt?
Viņā aizsvilās satraukums. Domas sāka joņot kā plēstas.
Pat tad, ja viņa tiešām aizbēgtu, viena pati svešā zemē viņa nemūžam neizdzīvotu; tātad jātiek atpakaļ
uz Keftiu bet tas nozīmē, ka jāpieliek punkts derībai ar Likonijas vadoņa dēlu.
Bet kā?
Atausa apjausma. Reiz Zaļo miežu svētkos māte vienā no ziedojumiem paredzētajiem traukiem atrada plaisu.
- Tieciet no tā vaļā, viņa toreiz nepatikā pavēlēja, un kāds vergs paņēma trauku un pārsvieda to pār ārējo mūri. Pirra bija uzkāpusi augšējā balkonā un redzējusi suķes mētājamies magoņu cerā. Viņa trauku apskauda. Tas bija bojāts, bet bija ticis prom.
Toreiz viņa par to vairs nedomāja. Bet tagad…
Bojātām lietām Dievietes Namā nebija vērtības. Bojātas lietas tika prom.
No plānu kalšanas Pirru atrāva izmaiņas kuģa kustībā. Tas vairs ne zvalstījās no viena sāna uz otru, bet šūpojās augšup un lejup. Viņa dzirdēja vīrus sasaucamies savā starpā, un kaut kas skaļi nožļerkstēja; viņa nosprieda, ka tur ievelk airus. Pēkšņi dēļus Pirrai virs galvas pavilka nost, un viņa malkiem dzēra sāļo gaisu. Jūzerrefs pasniedzās lejup, lai izvilktu viņu ārā.
Žilbinoši spīdēja saule. Pirra dzirdēja viļņu šļakstus un vārnu ķērcienus. Vai mēs… vai te ir Likonija? viņa izstomīja.
Jūzerrefa tvēriens kļuva ciešāks. Drosmi, Pirra, viņš sacīja. Te ir tavas jaunās mājas.
8
Ērkšķainā krūmā sēdošā vārna blenza Hīlasā ar spožām, nedraudzīgām acīm.
- Pazūdi, zēns noelsās.
Vārna pasmējās par viņu. Tajā laikā, ko zēnam vajadzēja, lai noslaucītu no sejas sviedrus, putns varēja aizlidot tikpat tālu, cik bēglis bija nācis visu dienu. Krasts bija vieni vienīgi brikšņi no ērkšķainām, dzeltenām irbulenēm un mastikas kokiem, kas dvesa sīvu piķa smaku, un saule kveldēja bez žēlastības. Hīlass jau sen bija iztukšojis savu ūdens maisu. Jūra viņu ķircināja: tik daudz ūdens, bet ne lāses, ko padzerties.