Dārdu aizas noslēpums

—    Mūsu amerikānis pielipis pie vecā Batočirina kā dadzis pie zirga krēpēm. Runājas vairāk nekā stundu. Nez par ko?

—   Apvidus un situācijas izpētes trešais paņēmiens, — Tumovs iesmējās, — vietējo iedzīvotāju iztaujāšana.

—   Vai amerikānis labi prot mongoļu valodu? — Ozerovs jautāja.

—    Labāk nekā es, — Batsurs iesmējās. — Saprast var.

—    Dīvains tips, — Ozerovs klusu piebilda, pavērdamies uz ugunskuru, kur sirmais Batočirins, galvu pieliecis, uzmanīgi klausījās smaidīgā Pigastera vārdos.

—    Spiegs! — Tumovs īgni sacīja.

—    Ne tikai, — Ozerovs iebilda, — viņš ir arī zinātnieks. Man ir gadījies lasīt viņa darbus par zemes strāvām un magnētismu. Arī tev vajadzētu tos zināt.

—    Blēņas. Tur nav nevienas jēdzīgas domas. Fantazēšana…

—   Tavuprāt jau viss ir fantazēšana, — Ozerovs rāmi iebilda. — Bet īstenībā pat visfantastiskākajos priekšstatos ir savs patiesības grauds. Tā, piemēram, šodien, mūs apsveikdams, Batočirins ieminējās par pērkondārdu gariem, kas mītot Gobi dienvidos. Protams, tā ir kāda leģenda. Tomēr man gribētos uzzināt par šo leģendu kaut ko sīkāk. Vai tu ievēroji vecā vīra sacīto?

—   Neievēroju, — Tumovs atteica. — Kamēr viņš runāja, pūlējos atcerēties, kur esmu iebāzis mērinstrumentu kontroltabulas.

—    Vai atcerējies?

—    Nē.

—    Vai neesi atstājis Maskavā?

—   Laikam gan ne, — Tumovs mazliet šaubīdamies atbildēja.

Ja tabulas neatradīsies, tas būs skandāls, — Ozerovs pagrozīja galvu. — Rītdien tūlīt viss jāpārbauda … Bet jūs, Batsur, vai jūs zināt leģendu, par kuru ieminējās Batočirins? — brīdi klusējis, Ozerovs turpināja.

—   Nezinu, — jaunais mongolis papurināja galvu. — Gobi tuksnesī ir daudz leģendu. Šeit ir teiksmas par katru ieleju, par katru klinti. Rītdien pajautāšu Batočirinam.

Nākamajā rītā Ozerovu pamodināja vēja svilpoņa un gaudošana. Vētras brāzienos drebēja visa jurta. Gaiss atkal bija smalku smilšu putekļu pilns. Izlīdis no guļamā maisa, Ozerovs ieraudzīja, ka visapkārt valda drausmīga nekārtība. Čemodāni attaisīti, mantas izmētātas uz klona. Pa apģērbiem, grāmatām, instrumentiem un citiem ekspedīcijā nepieciešamiem priekšmetiem drūmi rakņājās Tumovs.

—    Vai tabulas meklē? — Ozerovs vaicāja.

Tumovs klusēdams pamāja ar galvu.

Durvīs iekārtais tūbas gabals pašķīrās, ienāca Batsurs.

—    Vējš plosās, — viņš sacīja, ņemdams nost putekļu aizsargbrilles. — Būs jānogaida. Takas aizputinātas.

Cits pēc cita jurtā sanāca visi ekspedīcijas dalībnieki. Pēdējais ieradās misters Pigasters ar savu sekretāru — bālu, nerunīgu jaunekli.

Brokastojot neviens neteica ne vārda. Steigšus ēda plovu, klāt piedzēra skābu pienu. Pirmie piecēlās un izgāja laukā šoferi, pēc viņiem — radisti. Kad sāka izklīst kolektori, Ozerovs palūdza, lai viņi saliekot atpakaļ čemodānos Tumova izsvaidītās mantas.

—    Igors Nikolajevičs meklēja kontroltabulas.

—    Bet tās taču ir šeit! — Žora iesaucās. — Tabulas iebāztas aptieciņas zāļu kastē. Es vēl brīnījos, kāpēc tās tur ieliktas.

Tumovs jau pavēra muti, lai Žoru sarātu, bet, pamanījis Ozerova zobgalīgo skatienu, atmeta ar roku un klusēja.

Pēcpusdienā vējš sāka gurt. Ekspedīcijas dalībnieki nolēma doties tālāk. Piekrautās mašīnas jau sarindojās virknē.

—   Vai ar Batočirinu runājāt? — Ozerovs jautāja Batsuram.

—    Runāju. Viņš tikai pasmējās. Teica: «Brauciet bez raizēšanās. Pērkondārdu gari jūs neaiztiks: tagad aizmiguši uz ilgu laiku.»

—    Vai leģendu izstāstīja?

—    Negribēja stāstīt. Sacīja: «Jūs mani tincināt par nesaprotamām būšanām. Vakar tas svešzemnieks, kas māk mūsu valodu, taujāja par lielām mašīnām ar kara ļaudīm. Kur tad Gobi smiltājos radīsies lielas mašīnas? Tu tagad prasi par veco leģendu. Kālab jums tas vajadzīgs?» Sadusmojās un negribēja vairs ar mani runāt. Pateica: «Jāiet aitas apraudzīt,» — un aizgāja.

Ozerovs domīgi sūca pīpi.

—    Aizmiguši uz ilgu laiku, — viņš atkārtoja. — Interesanti. Batsur, tomēr jāuzzina par to leģendu.

—   Tagad viņš nestāstīs ne vārda, — jaunais mongolis iesmējās. — Mūsu veči ir stūrgalvīgi.

Ekspedīciju pavadīt sanāca visi nometnes iemītnieki. Arati skaļos vārdos vēlēja ceļiniekiem labu veiksmi, spieda rokas. Meitenes sniedza aizbraucējiem pialas ar airanu un kumisu.

Ozerovs paraudzījās uz vienu pusi, uz otru pusi, bet veco Batočirinu nekur neredzēja.

—    Aizjājis pie ganāmpulkiem, — Batsurs sacīja, pamanījis ģeologa vaicājošo skatienu. — Leģendas mīkla būs jāuzmin mums pašiem …

Ekspedīcija jau divas nedēļas strādāja Adžbogdo kalnāja ziemeļu nogāzēs. Tiklīdz ieradās zirgi un kamieļi, sākās kalnu masīva dziļo aizu pētīšana. Mašīnas līkumu līkumiem apbraukāja visu priekškalni. Citu pētnieku grupas devās augšup melnajās klintīs.

Pigasters šaudījās kā atspole. No tumsas līdz tumsai, svelmē un smilšu vētrās viņš joņoja ar mazu gaziku pa priekškalnēm, brauca stāvās nogāzēs, cilpu cilpām starp klintīm. Divās reizes viņš apmaldījās un pārnakšņoja ārpus nometnes. Taču nākamajā dienā visiem par brīnumu pats atkal bija atradis pareizo ceļu.