Dārdu aizas noslēpums

Kad gaziks iebrauca klinšu labirintā, no kura, šķiet, nebija vairs izejas, Pigasters pastūma sāņus mongoļu šoferi un pats sēdās pie stūres. Katrreiz viņš bez kļūmēm izvadīja mašīnu klajākā apvidū.

Šoferi viņi! saukāja par «lidojošo sātanu», taču klausīja Pigasteram bez iebildumiem. Ja amerikānis viņiem pavēlētu drāzties lejup no stāvas kraujas, arī tad viņi, ne mirkli nešaubīdamies, to darītu.

Savu palīgu Pigasters reti kad ņēma līdzi šajos braucienos. Visbiežāk viņš tam lika kopā ar Ozerovu vai Tumovu kājām doties tālu kalnos.

Ozerovs metodiski soli pa solim sastādīja Adžbogdo ģeoloģisko karti. Taču šeit ziemeļu nogāzē viņa hipotēzei neradās nekādi pierādījumi. Šie bija vecu formāciju kalni — Smilšakmens un slāneklis. Nebija manāmas nekādas vulkānu darbības pazīmes, nekādas nozīmīgas anomālijas. Batsurs kādā maršrutā bija uzgājis svina rūdas iežus, bet lielo attālumu dēļ, kas Adžbogdo šķīra no ciematiem un ceļiem, šķita, ka šim atradumam vēl daudzus gadus nebūs praktiskas nozīmes.

Ekspedīcija jau trīs reizes pārcēla savu nometni citā vietā, pamazām virzīdamās no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Tuvojās diena, kad vajadzēs pārvietoties uz kalnu masīva dienvidu nogāzēm.

Pigasters, darbus uzsākot, apsolīja prēmiju ikvienam, kas atrādīšot kaut vissīkāko bojā gājušā mākslīgā pavadoņa konteinera drumslu. Strādnieki, šoferi, radisti apstaigāja simtiem kvadrātkilometru priekškalnes līdzenumos. Tomēr ne Adžbogdo nogāzēs> ne tuksnešainajā plato, kas ieskāva kalnu masīvu, neko nelaimējās sameklēt.

Jūlija vidū sākās visai karsts laiks. Bezvēja dienās ekspedīcijai klājās ļoti grūti. Lielajā tveicē apsvila āda. Motori niķojās. Trūka elpas. Nogājuši tikai dažus kilometrus, cilvēki zaudēja pēdējās spēka paliekas un atslīga klinšu ēnā. Vajadzēja lielas neatlaidības, lai atkal piespiestu sevi doties saules svelmē.

Šķiet, vienīgais ekspedīcijas dalībnieks, kas necieta no karstuma, bija Ozerovs.

Pašā pusdienas laikā viņš kāpelēja pa saules nokaitētām nogāzēm, ņēma iežu paraugus, ilgi pierakstīja, atzīmēja kartē savus novērojumus. Oficiāli kopš brīža, kad viņi izbrauca no Tonhilas, ekspedīciju vadīja Tumovs un viņa vietnieks bija Batsurs. Bet faktiski visu izrīkoja Ozerovs. Tumovs un Batsurs neko nedarīja, iepriekš nevienojušies ar Ozerovu; viņa padomus pieņēma bez iebildumiem. Jaunākie zinātniskie līdzstrādnieki visos strīdīgajos gadījumos griezās pie Ozerova; viņa domas uzskatīja par galīgām, un neviens tās neapšaubīja.

Darbi ritēja pilnā gaitā par spīti dienas tveicei, slāpēm un nogurumam. Taču meklēšana bija veltīga. Ekspedīcija neatrada nedz virs zemes kādu cēloni, kura dēļ būtu notikusi katastrofa, nedz arī kādas mākslīgā pavadoņa atliekas.

Reiz vēlu vakarā Tumovs, Ozerovs un Pigasters, kuri nule bija atgriezušies no apgājiena, ēda vakariņas Batsura teltī.

Nakts bija klusa, bet salta. Pēc dienas svelmes temperatūra strauji krita, rītausmā tā bieži vien noslīdēja līdz nullei.

—   Būs jāpārvietojas uz kalnu masīva dienvidu nogāzi, — Tumovs sacīja, sniegdams pavāram bļodiņu, lai viņš tajā ieliek vēl vienu ceptas gaļas šķēli. — Arkādij, kā tu domā?

—   Būs jāpārvietojas, — Ozerovs, mirkli klusējis, atbildēja.

—    Bet kā domājat jūs, mister Pigaster?

—    Esmu ar mieru.

—   Tātad nekā, nekādu pēdu, — Tumovs sacīja, caur pieri palūkojies uz sarunu biedriem.

—   Vēl jau jāapskata dienvidu nogāze, — Pigasters pasmīnēja.

—    Vai jūsu iedomas nesāk irt?

—   Pa daļai, — Pigasters bungoja ar pirkstgaliem pa saliekamā galdiņa plastmasas plāksni. — Pa daļai, mister Tumov. Lai gan mēs vēl nezinām, ko atradīsim dienvidu nogāzē.

—   Tur apvidus vēl tuksnesīgāks nekā šeit. Te ir bijuši vairāki pētnieki, tur — tikai es un Ozerovs.

—   Bet tur ir tuvāk Ķīnas robeža, — Pigasters iebilda. — Tur var būt ceļi; var gadīties, ka sastopam arī kādu cilvēku. Mongolijas Altaja dienvidu nogāzē taču sastapām ganus.

—    Veltas cerības!

—    Pirms deviņiem gadiem tur mitinājās kāds vientuļš mednieks, — sacīja Ozerovs. — Bet viņa mājoklis bija krietni tālāk uz dienvidiem, savus piecdesmit kilometrus no Adžbogdo.

—   Tas vientulis mums katrā ziņā jāapciemo, — Pigasters sarosījās.

—   Ja tikai viņš jau nebūs nomiris, — Tumovs norūca.

—    Tolaik viņš dzīvoja kopā ar kādu zēnu, — Ozerovs turpināja. — Viņi mitinājās pamesta lamaistu klostera drupās. Mūki aizgājuši uz Ķīnu, bet vecais mednieks laikam palicis sargāt klostera īpašumus.

—    Kāpēc tie mūki aizgājuši? — Pigasters ziņkāri jautāja, vērsdamies pie Batsura. — Jūsu valdība viņus izraidījusi?

—    Mūsu valdība mūkus nevajā. Diez vai Ulanbatorā kāds maz zināja, ka uz dienvidiem no Adžbogdo ir lamaistu klosteris. Tas klosteris pamests jau sen.

—   Jā, klosteris bija pamests gadus piecpadsmit pirms mūsu ierašanās tanī apvidū. Vecais mednieks stāstīja, ka mūki aizgājuši pēc kādas stipras zemestrīces.

—    Vai tiešām tas vecis pilnīgā vientulībā bija pavadījis piecpadsmit gadus? — Pigasters neticīgi jautāja.