Dārdu aizas noslēpums

Ekspedīcijas dalībnieki nolēma pārvietot nometni uz Adžbogdo dienvidu nogāzi pa diviem ceļiem. Mašīnu kolonai kopā ar kamieļu karavānu un zirgu lielāko daļu jādodas apkārt kalniem gar dienvidaustrumu pusi. Kājāmgājēju grupa ar dažiem mantām apkrautiem zirgiem mēģinās pārkļūt pāri Adžbogdo kalniem pa aizu, kas iesaukta par Melno aizu. Mašīnu karavānu vadīs Tumovs. Kājāmgājēju grupā būs Ozerovs, Batsurs, Žora un divi strādnieki. Pēdējā brīdī kājāmgājējiem nolēma pievienoties arī misters Pigasters.

Rītausmā, kad aiz Adžbogdo melnās, robainās kores tik tikko iekvēlojās austrumi un dilstošais mēness vēl spoži spīdēja tumšajās debesīs, mazā karavāna atstāja nometni.

Visi jau bija piecēlušies. Strādnieki jauca nost teltis, krāva mantas automašīnās. Saulei lecot, arī autokolonai vajadzēja doties garajā un grūtajā ceļā apkārt kalniem. Kad mazā drosminieku grupa gāja garām mašīnām, strādnieki uz brīdi apstājās un klusēdami pavadīja skatieniem tumšos siluetus, kas apņēmīgi devās pretim vēja brāzmām. Neviens neteica ne vārda, bet visi zināja, ka šo sešu vīru gājiens nebūs viegls. Vēl neviens cilvēks nebija pārkļuvis pāri Adžbogdo melnajām klintīm.

Tumovs pavadīja gājējus līdz Melnās aizas sākumam un klusēdams atsveicinājās ar rokas spiedienu.

—    Uz priekšu! — Ozerovs uzsauca.

Batsurs, Žora, Pigasters un divi mongoļu strādnieki, kas veda pie pavadām mantām apkrautos mazos zirdziņus, cits pēc cita pazuda tumšajā aizā.

Garais Tumovs uzlika platu plaukstu uz drauga pleca, mazliet pieliecās un vērīgi lejup paraudzījās Ozerova mierīgajā sejā.

Neraizējies, neraizējies, vecais, — Arkādijs klusi tci( ,i, viss būs labi. Rītvakar tiksimies.

—     Tātad pie vulkāniskā plato austrumu pakājes,— Tumovs sacīja aizsmakušā balsī. — Tur augšā esiet piesardzīgi… Ja rodas kādi šķēršļi, nāciet atpakaļ. Ziņo pa radio, es tad atsūtīšu uz šejieni vienu mašīnu.

—    Iesim! — teica Ozerovs. — Nu tad laimīgi!

—    Arkādij, lai jums labi veicas!

Tumovs pagaidīja, kamēr Ozerova sīkais augums pazuda aiz klintīm, un lēni slāja atpakaļ uz nometni. Austrumi iekvēlojās arvien spožāk. Aiz melnajiem kalniem un bezgalīgajiem, dzeltenajiem plato lēca saule.

*

Jau pirmajā dienā Ozerova karavāna nogāja kādus divdesmit kilometrus pa līkumaino Melno aizu. Pamazām viņi kāpa arvien augstāk. Kraujo klinšu ēnā iešana šķita vieglāka nekā pa priekškaļņu nokaitušajiem līdzenumiem. Brīžiem pretim karavānai no aizas augšgala pūta diezgan spēcīgs vējš. Tā brāzmas aiznesa sev līdzi tveici. Elpot kļuva vieglāk. Gājēji straujāk kāpa augšup nogruvumos un pāri klinšu bluķiem, neatlaidīgāk vilka sev līdzi zirgus.

īsajās atpūtas stundās Batsurs un Žora noteica iežu radioaktivitāti. Ozerovs steigšus ierakstīja novērojumus lauka dienasgrāmatā.

Beidzot aiza kļuva platāka, kraujas lēzenākas, šur tur jau manīja vārgas zālītes cerus. Karavāna bija sasniegusi ielejas augšgalu. Priekšā lielās terasēs blīvējās galvenās grēdas melni brūnās klintis. Kaut kur starp tām rītdien jāatrod ceļš uz dienvidu nogāzes ielejām. Rietumos pāri klintīm slējās gaisā žilbinoši balta kalnu smaile.

—    Munhcastula, — Ozerovs sacīja. — Adžbogdo visaugstākā virsotne. Vairāk nekā trīs tūkstoši septiņsimt metru virs jūras līmeņa.

—    Marmors? — misters Pigasters iejautājās, ņemdams no ādas somiņas savu lauka binokli.

—    Nē, sniegs.

—    Okei, tātad tur ir ūdens.

—    Jā, — Ozerovs atbildēja, — bet tur nav pārejas.

—   Jāšaubās, vai pāreju atradīsim arī šeit, — Pigasters pasmīnēja un paraudzījās uz melnajām klinšu grēdām, kas aizšķērsoja ielejas augšgalu.

Karavāna apmetās pārnakšņot pie ūdensšķirtnes augstākās grēdas pakājes. Neviena avota, ne strauta te nebija. Pavadoņi zirgus sapina, un tie sāka lasīt sīkos, nodzeltējušos zāles stiebrus. Ceļinieki uzvārīja uz prīmusa tēju un sasildīja konservus.

Ozerovam pēkšņi ienāca prātā, kā viņi vēl nesen ieturēja brokastis pulksten trijos no rīta Maskavas upes krastmalā. Igors toreiz teica, ka Gobi tuksnesī vienmēr atradīšoties saksaula zaru klēpis konservu uzsildīšanai. Bet šeit šajā tuksnešainajā ielejā nebija neviena saksaula zara. Neviena kociņa, neviena krūma, tikai sausas, asas zāles ceri saulē izkveldētajās un vējos nomelnējušajās nogāzēs.

«Nez kā nu veicas Igoram? Cik tālu viņi tikuši šodien?» Ozerovs domāja, izklādams guļamo maisu uz rudās, akmeņainās zemes.

Turpat līdzās Žora grozīja radiostacijas kloķīšus. Austiņās skanēja rūkoņa un sprakšķi. Tumova radists neatsaucās.

—   Vēl brauc, nav apstājušies uz naktsguļu, — 2ora sacīja un noņēma austiņas.

Strauji biezēja krēsla.

Vakariņas ceļinieki ieturēja pustumsā. Karstā tēja gandrīz vai applaucēja vēja aprautās lūpas. Ledaina vēsma vilka no tuvējās kalnu grēdas, vīri uzslēja vatēto jaku apkakles, dziļāk uzmauca uz acīm platmales un cepures. Šeit, trīstūkstoš metrus virs jūras līmeņa, pāreja no dienas tveices uz nakts saltumu bija neparasti strauja.

Ekspedīcijas dalībnieki jau beidza vakariņot, kad viens no strādniekiem, Žambals, nobijies kaut ko kliedza.

Batsurs pielēca kājās.

—    Kur?