Dārdu aizas noslēpums

No pirmās mašīnas kabīnes izkāpa jauns mongolis apaļu seju, vatenī, galvā viņam bija filca platmale ar siksniņu zem zoda — ģeologs Batsurs, Ulanbatoras universitātes docents; pieliecies, no vēja vairīdamies, viņš piegāja pie Ozerova.

—     Šeit kaut kur jābūt aratu nometnei, — viņš sacīja, pūlēdamies pārkliegt vēja svilpoņu. — Pārnakšņosim savās teltīs viņu nometnes tuvumā …

—    Arati šeit aiz kalnu grēdas, — Ozerovs brīnījās, — no kura laika?

—     Viņi mēģina apgūt tuksnesi, — Batsurs pasmējās. — Arati jau vairākus gadus ar ganāmpulkiem atklīst līdz kalnu grēdas dienvidu nogāzes pakājei, bet turp, — viņš pamāja uz dienvidiem, — tālu nedodas. Turas cieši pie kalniem. Lai gan Gobi tuksnesī vietām ir labas ganības. Nez no kā baidās. Uz dienvidiem negrib iet. . . Šī nometne ir pēdējā; tālāk cilvēkus vairs nesastapsim.

Mašīnas virzījās uz priekšu pa izžuvušu gultni — agri pavasaros te brāzās ūdeņi no kalnu grēdas dienvidu nogāzes. Gultne bija pilna sīkiem oļiem, izskatījās pēc plata, nekopta ceļa un līkumoja starp nelielām sarkanējām un melnām klintīm. Vietumis vēja aizsargātos stūrīšos auga vārgi smaillapainā tamariska krūmi. Nogāzēs šur tur vējā šūpojās efedras skaras. Jau satumsa, kad zema plato pakājē ceļinieki ieraudzīja mirdzam ugunskurus.

Mašīnu karavānas ierašanās radīja aratu nometnē lielu satraukumu. No visām malām — no tūbas jurtām, no ugunskuriem, no tuvējiem pakalniem nāca un skrēja pie automašīnām vīrieši, sievietes, bērni vatētos halātos, smailām aitādu cepurēm galvā; māja rokām, nākdami pārmija pa vārdam, klaigāja, rādīja uz automobiļiem un sniegiem klātajām tuvējo kalnu grēdām.

Batsurs sāka runāties ar aratiem. Troksnis apklusa. Gani uzmanīgi klausījās. Daudzi izbrīnā un pat šaubīdamies grozīja galvu.

Kad Batsurs beidza runāt, priekšā panācās garš, vecs vīrs ar sirmu bārdu, ar lapsādām apšūtu tūbas cepuri, ģērbies sarkanā, sudrabotiem rakstiem izrotātā halātā, zaļos zābakos ar augšup uzliektiem gariem purniem. Veča dzēlīgais skatiens pārslīdēja ciemiņiem, mirkli pavērās Ozerova sejā. Noglaudis ar brūnajām rokām bārdu, sirmgalvis ierunājās spiedzīgā, skarbā balsī.

Tulkoja Batsurs.

— Labos putraimos nevaid koju, veca vīra vārdos nevaid melu. Arati sveicina dārgos viesus, kas ieradušies Gobi novadā no tālām zemēm. Arati gauži apbrīno drošo jātnieku lielo māku, kuri atceļojuši šurp ar dzelzs rumakiem, — Batsurs uzsita ar plaukstu pa automašīnas apvalku, — pāri Lielo kalnu segliem, kas sniedzas mākoņos. Pirms divdesmit ziemām arati domāja, ka dzelzs rumaki nolaidušies no debesīm, jo dzelžu zirgiem, mūsuprāt, nebija ceļa, lai tiktu cauri kalniem. Tagad arati domā citādi. Viņi lasa avīzes un klausās radio. Viņi zina, ka cilvēkiem pa spēkam ir viss. Cilvēki spēj atrast ūdeni Gobi smiltājos, var glābt l.ināmpulkus no sniega aukām, var izbraukt ar dzelzs rumakiem tur, kur senāk kāpa nost no zirga muguras visdūšīgākie jātnieki. Nāks laiks — un cilvēki savaldīs arī ļaunos pērkondārdu garus, kas mīt dienvidu debess pusē. Tad Gobi klajumi vairs nebiedēs mierīgos «anus. Arati jau daudz mācījušies no saviem vecākajiem draugiem, kuri dzīvo ziemeļos un rietumos. Arati mācīsies arī turpmāk. Laimīgs ir tas, kas baudījis skološanās saldumu un augļus. Arati ir lepni, ka veiklo jātnieku vidū, kuri izvadījuši dzelzs rumakus pāri Lielajiem kalniem, ir arī mongoļi. Mitinieties pie mums un atpūtieties, iekām neapnīk mūsu viesmīlība. Atdosim jums savas vislabākās jurtas, vismīkstākos tūbas paklājus, vissiltākās segas. Jaunekļi jau izrauga aitu baros pašus taukākos aunus. Resnais Cibiks, kuram zināmi visi ceptas gaļas smaržu noslēpumi, jau trin nažus. Padzīvojiet pie mums, un jūs tapsiet tikpat laimīgi, cik laimīgi esam mēs, arati, sveicinādami dārgos ciemiņus.

Vecais apklusa, atkal noglauda plaukstām bārdu un, piegājis pie atbraukušajiem, svinīgi apkampa visus pēc kārtas.

Nonācis pie Ozerova, vecais vīrs uzsita viņam uz pleca un lauzītā krievu valodā sacīja:

—   Tu biji Gobi — vecais Batočirins tevi atminas. Tu biji Jusunbulaks, tur, — sirmgalvis pamāja uz ziemeļiem. — Tas bija sen, daudz ziema aizgājis.

—   Tēv, es tevi neatceros, — Ozerovs atbildēja, savukārt apkampdams veco vīru, — bet apskaužu tavu labo atmiņu — stepes ērgļa atmiņu. Pirms braukšanas uz Gobi biju Jusunbulakā. Kopš tā laika pagājuši jau deviņi gadi.

—   Kas bijis Gobi smiltājos un atgriezies atpakaļ, tas taps laimīgs, — vecais Batočirins sacīja.

—    Ja vien ir ieradies ar skaidru sirdi, — viņš piebilda, apkampdams Pigasteru, kas stāvēja blakus Ozerovam.

Arati atkal sāka skaļi un laipni tērgavot, sanāca apkārt ciemiņiem, apskāva tos, sirsnīgi spieda tiem rokas.

Tonakt ganu apmetnē ilgi neapdzisa ugunskuri. Vējš apklusa, putekļi nosēdās. Sastingušais gaiss bija auksts un sauss. Melnajās debesīs virs tuksneša spoži mirgoja zvaigznes. Patīkams siltums plūda no ugunskuriem, kuros sprakstēdami dega sausi saksaulu un karaganu zari.

Batsurs, gulēdams uz tūbas paklāja starp Ozerovu un Tumovu, paklusām sacīja: