Dārdu aizas noslēpums

—    Ja nemaldos, jūs esat arī zinātnieks. Vai saprotat, ko tas nozīmē — «nejauši trāpīt» mākslīgajam pavadonim, kurš kosmiskā ātrumā joņo divtūkstoš kilometru virs Zemes. Kāds ierocis varētu to izdarīt?

—    To es nezinu, bet gribētu uzzināt.

—    Apskatot apvidu, virs kura notikusi katastrofa?

—    Kāpēc gan ne?

—    Tāpēc ne — ja kāds ņemtu par pilnu jūsu oficiālo viedokli, tad «ierocis», kas iznīcinājis pavadoni, meklējams visur kur, ikvienā mūsu planētas punktā .., vai pat ārpus tās, kas būtu daudz ticamāk.

—     Gluži tā nav, mister Tumov, — Pigasters atkal paspīdināja zobus, — gluži tā nav. Man jau bija tas gods paskaidrot jums, ka mūsu pavadonis ir vesela lidojoša laboratorija. Tur bija simtiem aparātu, kas nepārtraukti pārraidīja pa radio visus novērojumus. Pēdējie uztvertie radiosignāli liecina, ka pavadonis saņēmis triecienu tieši no apakšas, no Zemes. Triecienu radījis nevis šāviņš vai eksplozijas vilnis, bet drīzāk kāds lieljaudas izstarojums, piemēram, neitronu plūsma.

—     Tās nu gan ir blēņas! — Tumovs iesaucās. — Lieljaudas neitronu plūsma, kas nāk no Zemes!

—    Es teicu, piemēram, neitronu plūsma, — Pigasters laipnīgi pasmaidīja. — Tie varēja arī nebūt neitroni, bet kādas citas daļiņās. Ja izdotos atrast pavadoņa atliekas …

Kas nav sašķīdušas sīkās drumslās, krizdamas no divtūksloš kilometru augstuma?

Pavadoni konstruējot, paredzēta arī šāda varbūtība. Speciāli konteineri varēja sasniegt Zemes virsmu.

—     Ja izdotos atrast kaut vienu jūsu pavadoņa bultskrūvi, arī tas jau būtu liels brīnums, — Tumovs domīgi sacīja. — Tad daudz kas kļūtu skaidrs. Bet baidos, ka neko neatradīsim. Vieglāk sameklēt adatu, kas no lidmašīnas nomesta džungļos.

—    Tomēr papūlēsimies atrast, — Pigasters atkal pasmaidīja. — Un — ja nu atradīsim nevis adatu, bet kaut ko prāvāku! Tas būtu vēl lielāks brīnums.

—     Jūs runājat par neitrona izstarojumu avotu? — Ozerovs iejaucās sarunā. Viņš jautāja franciski, kautrēdamies parādīt amerikānim, cik slikta — tā Ozerovam pašam šķita — ir viņa angļu valodas izruna.

Pigasters un Tumovs pagriezās pret Ozerovu, kas sēdēja viņiem aiz muguras. Amerikāņa skatiens uz mirkli kļuva tramīgs. Jautājumā viņš nojauta it kā slazdus. Tomēr Pigasters tūlīt attapās.

—     Ne jau nu par izstarojumu avotu, — viņš sacīja, arī pāriedams uz franču valodu, — bet drīzāk par kādām izstarojumu pazīmēm. Tik spēcīga staru ierīce ir ļoti sarežģīta. Tuksnesī kādām pazīmēm, pēdām vajadzētu būt palikušām. Ja man atļaus netraucēti apbraukāt visu rajonu …

—    Par to jūs varat būt drošs, — Tumovs piebilda.

—    Tad mēs kaut ko atradīsim, — Pigasters it kā tencinādams pamāja ar galvu.

—     Manuprāt, jāmeklē nevis «pēdas», bet pats izstarojumu avots, — Ozerovs noteikti sacīja. — Arī man šķiet, ka šāds izstarojumu avots tur kaut kur ir.

Ozerovs uz dažiem mirkļiem apklusa.

Amerikānis izbrīnā parauca augšup uzacis un, plakstiņus mazliet piemiedzis, gaidīja sarunas turpinājumu.

—     Bet tas būs dabisks un nevis mākslīgs izstarojumu avots, — Ozerovs nobeidza savu domu.

—     Ak tā, — Pigasters pasmīnēja, un viņa balsī ieskanējās vilšanās. — Interesanti, ļoti interesanti.. . Trīs prāti, trīs viedokļi, — viņš angliski turpināja, vērsdamies tikai pie Tumova, un, brītiņu klusējis, jautāja pavisam lēnītēm: — Mister Ozerov, vai tikai jūs neesat rakstnieks?

—    Nē, nē, viņš ir ģeologs, — Tumovs jutās mazliet aizvainots drauga dēļ. — Diezgan izcils ģeologs.

—    Ak jūs esat tas Ozerovs, — Pigasters atkal nespēja apslēpt izbrīnu. — Zemes kodolreakciju hipotēzes autors? Ahā! … Krievija jūs izvirzījusi vadošo zinātnieku komisijā. Tad nu gan man ir liels gods… — Amerikānis apklusa un pēc mirkļa piebilda, it kā savā nodabā runādams: — Interesanti, ļoti ļoti interesanti … Okei.

Lidmašīna jau laidās lejup. Kuprainajās, zaļiem plankumiem klātajās kalnu nogāzēs bija redzamas gan šur, gan tur dzeltenas un baltas mājiņas. Tā bija Kobdo pilsēta — Mongolijas Tautas Republikas kāda rietumu rajona centrs.

—    Kungi, jūs varat braukt tūlīt_ — pie brokastu galda ļoti laipni sacīja Mongolijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Zunduins Očirs.

Viņš bija sagaidījis ekspertus lidlaukā, atvadījis viņus uz viesnīcu un tagad kopā ar ciemiņiem sēdēja mazā restorāna paviljonā ar stikla sienām.

Kūpēja karsts plovs ar ābolu, plūmju un plāni sagrieztu burkānu šķēlīšu piedevām. Vienkāršo azaidu papildināja īpatnējs skāba piena dzēriens — airans, Mongolijas siers un stipra, bieza tēja.

—    Man uzdots pavadīt jūs līdz Tonhilai, — Očirs turpināja. — Četrsimt kilometru no šejienes, pie Altaja pakājes. Tur sastapsiet mūsu ģeologu Batsuru ar mašīnu, zirgu un kamieļu karavānu. Batsurs ir ekspertu komisijas loceklis. Viņš dosies kopā ar jums uz Adžbogdo. Gribam pārbraukt ar mašīnām pāri Tamčdabas kalnu pārejai Mongolijas Altajā. Tur ir vecs, bet sen nolietots karavānu ceļš, kas ved uz Ķīnu. Ceļu neviens vairs lāgā nezina …

Ozerovs šaubīdamies pašūpoja galvu.

Diez vai ar mašīnām izbrauksim cauri Tamčdabas kalniem.