Dārdu aizas noslēpums

—    Laikam jau viņš šad tad aiziet un tiekas ar citiem, — Ozerovs sacīja.% — Kur tad viņš būtu ņēmis to zēnu, kam, pēc izskata spriežot, bija tikai kādi astoņi gadi.

—   Bet varbūt tuvuma tur tomēr ir ganu apmetnes? — Pigasters atkal pasmīnēja.

—   Ganu apmetņu tur nav, — Batsurs sacīja. — Uz dienvidiem no Adžbogdo tagad ir pilnīgi izkaltis tuksnesis. Pirms vairākiem desmitiem gadu tur vēl esot bijis ūdens. Pie vecā Ķīnas karavānu ceļa redzamas izžuvušas akas un avoti. Viss apgabals starp Mongolijas Altaju un Ķīnas Tjanšanu nemitīgi ceļas augšup. Gruntsūdeņi kļūst arvien dziļāki, avoti izzūd. Mūki nav pametuši klosteri tāpēc, ka būtu izbijušies no zemestrīces. Klosteri viņi varētu atjaunot. Izsīcis ūdens, pa veco karavānu ceļu neviens vairs nav jājis, un cilvēki klosterī vairs nav iegriezušies. Zuduši arī ienākumi. Mūki aizgājuši…

—    Var jau būt, — Ozerovs sacīja, — tomēr zemestrīce, kas izpostījusi klosteri, bijusi ļoti spēcīga. Senlaiku celtnes. Būvētas pirms vairākiem gadsimtiem. Sagruvušas gandrīz visas. Saplaisājušas pat klintīs izkalto ceļļu sienas. To visu atjaunot nebūtu nemaz tik viegli, Lāgu lāgiem tur notiek ļoti stipras zemestrīces, kas saistītas ar kalnu grēdu pacelšanos. Gludie plato augstu kalnos liecina par laikiem, kad šeit vēl bijuši bezgalīgi līdzenumi. Tagad seno līdzenumu atliekas pacēlušās kādus trīs vai četrus kilometrus virs jūras līmeņa. Cilvēku acu priekšā norisinās Zemes garozas pārveidošanās. Senais kontinents, platforma, pārvēršas par savu pretstatu — kalnu apgabalu. Ja šis process turpināsies, tas var beigties ar milzīgiem iegruvumiem. Vidusāzijā atkal būs jūra un tikai visaugstāko kalnu grēdu virsotnes rēgosies virs ūdens tāpat kā salas mūsu ēras okeānos.

—   Drūmas prognozes, -— Pigasters iesmējās. — Laime, ka tas droši vien nenorisināsies tik drīz.

—   Mūsu paaudzei nav ko baidīties, — Tumovs pamāja ar galvu.

—   Batsura kungs, — Pigasters griezās pie jaunā mongoļa. — Jūs, protams, esat komunists. Jūs sapņojat, ka reiz nodibināsiet šajos tuksnešos un tuksnešainajos kalnos dieva valstību, kurā visi būs vienādi bagāti un vienādi laimīgi, nodibināsiet kaut ko līdzīgu svētlaimīgo valstij, kur katram ganam būs plastmasas jurta, gāzes plīts, elektriskais skūšanās aparāts un tamlīdzīgi labumi. Bet Ozerova kungs teic, ka paiešot zināms laiks un šeit atgriezīšoties jūra. Tātad viss, ko jūs grasāties to iekārtot, agri vai vēlu nogrims jūras dibenā. Vai vērts izšķiest spēkus un jaunību nākamo paaudžu labā, kuram tik un tā lemts bojā iet?

Mongoļu ģeologa acis piemiedzās vēl vairāk.

— Mister Pigaster, jūs iedomājaties nākotni pārāk vienkāršoti, — Batsurs sacīja. — Komunisms nav tikai gāzes plīts un elektriskais skūšanās aparāts arata jurtā. Komunisms būs gudru, brīvu un laimīgu cilvēku dižena, draudzīga apvienība. Visu veselas planētas cilvēku apvienība, mister Pigaster . . . Mans tēvs teica: «Kas gaida laimi no debesim, pat dienā iekrīt vilku bedrē.» Arati laimi no debesīm negaidīs. Viņi laimīgu nākotni uzcels paši. Un viņi ir jau sākuši to celt. Seit jūs redzat tuksnesi, ko cilvēki vēl nav skāruši, un domājat, ka Gobi tautu ilgas nesniedzas tālāk par elektrisko skūšanās aparātu? . . . Bet mēs gribam padzirdināt ar valgmi šos smiltājus, radīt šeit dārzus un plantācijas, piepildīt ar ūdeņiem izžuvušu upju gultnes, uzbūvēt pilsētas, kūrvietas un kosmisko kuģu palaišanas stacijas . .. Mēs gribam, lai Mongolijas jaunekli un jaunavas, tagadējo aratu pēcteči, varētu klausīties lekcijas starptautiskajās universitātēs visos Zemes kontinentos. Gribam sev pakļaut vareno un pagaidām vēl nepaklausīgo dabu. Bet, kad pienāks pārvērtību laiks, par kurām runāja biedrs Ozerovs, neko darīt, ja jau komunisma ēras cilvēki nespēs šīs pārvērtības novērst, viņi pārvietosies no apdraudētā rajona uz kādu citu rajonu: no Gobi uz Ziemeļamerikas rietumiem, no Ņujorkas štata uz jūrai atkaroto Atlantīdu, Komunisma cilvēki taču būs savas planētas pilntiesīgi saimnieki.

Tumovs zīmīgi iekāsējās.

— Mister Batsur, jūs to lieliski izklāstījāt, — apžilbinoši pasmaidīja Pigasters. — Tas izklausās tik vareni un valdzinoši, ka . . . pat man gribētos jums ticēt. Bet neviļus iešāvās prātā mistera Tumova iemīļotais izteiciens. Atvainojiet, kā jūs allaž sakāt, mister Tumov? Ak jā — tīrā fantāzija . . . Tieši tā — tīrā fantāzija! Tikpat nenobrieduši, zaļa fantāzija kā tās plantācijas, kuras gribat ierīkot. Tikai neapvainojieties, dārgais mister Batsur! Neko darīt. Katram sava vājība. Es ticu debesu tēvam, jūs — dārziem un birzīm, ko gani izaudzināšot Adžbogdo pakājē; bet misters Ozerovs tic, ka pastāv dabisks spēcīga neitronu izstarojuma avots, kurš iznīcinājis mūsu mākslīgo Zemes pavadoni. Nepelsim cits citu savu vājību dēļ.

—   Tēvs mani mācīja cienīt savu tuvāko vājības, — Batsurs paklanījās. — Ceļu ir tūkstošiem, taisnība viena…