Dārdu aizas noslēpums

Veriadze mēģināja paresninājumu atskrūvēt, lai piekļūtu pie vēstules, bet tas viņam neizdevās. Lobovs sažņaudza metāla stieni rokās, mēģināja pārlauzt. Lidotāja apaļā seja aiz piepūles pietvīka gluži sarkana.

Stienis  beidzot ieplaisāja un pārlūza. Papira lapa nokrita sniegā.

Padomju stacijas priekšnieks vēstuli pacēla un sniedza Lovam.

—    Tā ir adresēta jums.

Lovs paņēma papīra lapu.

—   Rasela rokraksts, — Lovs čukstēja, un viņa lūpas kļuva gluži bālas.

Veriadze gaidīja, mierīgi raudzīdamies uz Lovu.

—   «Mani draugi,» — meteorologs lasīja trīcošā balsī. — Nē, es nespēju. .. Veriadzes kungs, lasiet jūs!

—    «Mani draugi! Pēc nepilnas stundas divi cilvēki pirmoreiz atstās mūsu Zemi. Neesam vairs gūstekņi, bet viesi. Pirmie sakari ir nodibināti. Palīgos nāca rasējumu un formulu valoda, un tagad es un Toivo jau saprotam daudz ko. Diemžēl ar aizlidošanu nedrīkstam vilcināties. Ja aizkavēsimies, tad mūsu mājastēvu kosmosa kuģis nekad vairs nesasniegs viņu planētu. Mēs lidojam līdzi no laba prāta. Vai kādreiz atgriezīsimies? Ja arī neatgriezīsimies, ja nevarēsim pārciest skarbos klimatiskos apstākļus, kādi valdot uz tālā Plutona, no kura atlidojis šis kuģis, mūsu piezīmes pēc dažiem gadu desmitiem tomēr tiks nogādātas uz Zemes. Ceru, ka tās palīdzēs nodibināt radošus kontaktus starp divām tālām mūsu saules sistēmas civilizācijām. Tad vairs neatkārtosies pēdējo dienu traģiskie notikumi. Toivo vēl nespēj rakstīt. Viņa rokas paralizētas, bet ik brīdi viņš atveseļojas arvien vairāk.

Zinātnieki, kas vada plutoniešu ekspedīciju, ar speciāliem aparātiem mani izmeklēja, viņi ir jau izpētījuši cilvēku organisma dzīvības norises un tagad atdzīvinājuši Toivo, kuru tāpat kā Heinrihu viņi neviļus skāruši ar saviem izstarojumiem un jau uzskatījuši par mirušu. Tagad plutonieši ir noskārtuši, ka viņu izstārojumi nāvējoši ietekmē cilvēkus, un mūsu tuvumā izturas sevišķi piesardzīgi.

Plutoniešu līdzība cilvēkiem ir maza. Viņu organisma struktūrā galvenā nozīme oglekļa radioaktīvā izotopa savienojumiem. Plutoniešiem nav dzirdes, nav gandrīz nemaz arī redzes tādā veidā, kā mēs to saprotam, viņi sazinās ar radioizstaroj umiem, bet domāšanas norises viņiem un mums ir ļoti līdzīgas.

Tiesa, plutoniešu civilizācija vecāka un tālu aizsteigusies garām mūsējai. Mēs viņiem liekamies tikpat apbrīnojami un noslēpumaini kā viņi mums, bet mūs un viņus apvieno ^saprāta diženā varenība.

Cik es spēju orientēties tā plutonieša rīcībā, kurš ārstē Toivo, tad Heinriham nepieciešams ilgstošs miegs, mugurkaula elektrizācija un radioaktīvā fosfora savienojumi. Kaitējumu nodarījis stipri palēninātu, elektriski uzlādētu daļiņu īpašs veids. Šāds enerģijas veids uz mūsu Zemes nav zināms . . . Plutonieši lidojuši uz Antarktīdu pēc urāna, kura krājumi uz viņu planētas gandrīz pilnīgi izsīkuši. Laikam zem mūsu dienvidu kontinenta ledājiem atrodas milzīgas radioaktīvo elementu rezerves, varbūt pašas lielākās visā saules sistēmā.

Nojaušu, ka esat stājušies sakaros ar krievu pētniekiem un mani meklējat. Šovakar krievu lidmašīnu redzēju virs plutoniešu kosmiskā kuģa atrašanās vietas. Droši vien lidmašīna ieradīsies šeit vēlreiz. Tāpēc ceru, ka vēstule un vimpelis, kuru plutonieši izšaus startēšanas mirkli, nokļūs Jūsu rokās.

Ardievu, inani draugi! Pasveiciniet krievu biedrus un pasakiet viņiem paldies. Fred, kad atgriezies mājās, sameklē manu māti un pastāsti viņai visu. Citādi rīkoties mēs nevarējām . . .

Ardievu, dzimtās planētas iedzīvotāji! Ardievu, mīļā dzimtā Zeme!

Džeks Rasels un Toivo Latikainens.»

Veriadze apklusa.

Viņi ilgi stāvēja atsegtām galvām pie plīvojošā vimpeļa. Stāvēja un klusēja.

— Skaidrs, — Lobovs beidzot dobji teica. — Tātad viņi abi ir aizlidojuši. . . Dūšīgi puiši! . .. Par šo divu jaunekļu varonību jau šodien jāpavēstī visiem mūsu planētas iedzīvotājiem.

BĒGLIS

Mitrofana Kuzmiča Cibuļa pazušana sacēla Aluštā lielas baumas. Ļaudis pļāpāja gan šā, gan tā… Rajona milicijas darbinieki meklēja veco mežsargu pat turienes Vīnu kombināta milzīgajās mucās, kurās tika uzglabāti slavenie Krimas vīni.

Kas attiecas uz Jevdokiju Makarovnu — tēvoča Mitrofana sievu, tad viņa bija gauži pārliecināta, ka vecais aizbraucis tieši uz elli. Viņa pat pasūtīja piemiņas dievkalpojumu par grēcīgo Mitrofanu, kuru velni aizšķūrējuši uz pašu karstāko elles kaktu.

Par Albīnu stāstīt Jevdokijai Makarovnai nepatika.

— Viņš mitinājās pie mums okupācijas laikā. Ej nu sazini, no kurienes bija radies… Gluži savādāks nekā visi citi. — Viņa smagi nopūtās. — Dikti nesaprotams .. . Pareģoja arī nākotni. Viss, ko viņš teica, piepildījās mats matā .. . Bet kur pēc tam palika … — Jevdokija Makarovna atmeta ar tumšo, krunkaino roku un izslaucīja acu kaktiņus ar galvas lakata stūri.

Sapratu, ka šāda runāšana viņu sāpina, un vairāk . neuzmācos. Vēlāk atskārtu, ka atmiņas par Albīnu pārāk dārgas Jevdokijai Makarovnai. Vecā sieva nevienam negribēja par viņu neko stāstīt. Albīnu viņa turēja gandrīz par savu dēlu.