Dārdu aizas noslēpums

Ozerovs ļoti labi saskatīja savas hipotēzes vājās puses: tā bija balstīta uz vispārējiem apsvērumiem, uz tīrās loģikas. Pierādīt savus pieņēmumus Ozerovs nespēja ne ar dabā izdarītiem pētījumiem, ne ar laboratorijas izmēģinājumiem. Viņa hipotēze lieliski izskaidroja daudz ko, izskaidroja labāk nekā hipotēzes, kas jau kļuvušas klasiskas. Lai gan klasiskās hipotēzes bija tikpat nepierādāmas kā viņa kodolhipotēze . . . Taču pie tām visi bija pieraduši, atkārtoja tās kā lūgsnas, par jēgu neko dziļāk nedomādami, bet no viņa prasīja pierādījumus, pierādījumus, ka dziļdziļi Zemē nolisinā smago elementu sintēzes kodolreakcijas. Šādu pieroG; jumu Ozerovam līdz šim nebija. Bet pierādījumus var būt varēs gūt Adžbogdo kalnos? Enerģētiska izlādēšanās, kas periodiski plūst no Zemes iekšienes: vai var būt vēl labāks pierādījums, ka dziļdziļi Zemē notiek kodolreakcijas!

Ozerovs sapurināja Tumovu aiz pleca.

—    Vai jau nolaižamies? — ģeofiziķis pamodās.

—    Vēl ne. Bet paklausies, kas man iešāvās prātā. — Ozerovs īsos vārdos pastāstīja par saviem apsvērumiem.

—    Tīrā fantāzija! — Tumovs žāvādamies sacīja. — Izstarojumu enerģija nokļūst uz Zemes tikai no kosmiskās telpas. No ārienes … Kāpēc mani modināji? Tagad vairs neaizmigšu… — Viņš neapmierināti pagrozīja galvu un pēc brīža iekrācās atkal.

Ozerovs laiciņu skatījās caur logu, pēc tam iebāza kabatā apdzisušo pīpi, izņēma ādas vāciņos ieliktu piezīmju grāmatiņu un sāka rakstīt sīkiem, ķeburainiem burtiem, kas izskatījās pēc ķīļu rakstiem.

Misters Aloīzs Pigasters bija garš vīrs ar pliku pauri. Seja kalsnēja, sirmās uzacis nervozi raustījās, kad viņš runāja un smaidīja.

Viņš smaidīja allaž un vienmēr. Spoži mirdzēja mistera Pigastera zelta zobi, bet acis bija glūnīgas un pētīgi urbās sarunu biedrā.

Ozerovs un Tumovs iepazinās ar amerikāni AlmaAtas aerodromā pirms iekāpšanas lidmašīnā, ar kuru viņiem bija jānokļūst Mongolijas pilsētā Kobdo. AlmaAtas amata personas bija darījušas visu, lai ekspertu komisija drīzāk ierastos darbu rajonā.

Misters Pigasters pat nepaspēja apskatīt Alma-Atu. Tikko viņš izkāpa no vienas lidmašīnas, tūlīt bija jākāpj otrā, un pēc brīža viņi jau trauca virs Džungārijas Alatau sniegiem klātajām kalnu grēdām.

Padzirdējis, ka Tumovs labi runājot angliski, Pigasters kļuva priecīgs, uzsita Igoram uz pleca, nosēdās viņam blakus un pļāpāja, līdz viņi sasniedza Kobdo.

Amerikānis Tumovam tūlīt uzsvēra, ka viņš Padomju Snvienībā esot pirmoreiz, nepavisam neprotot krievu valodu, bet krustām šķērsām esot izbraukājis Indiju, Nepālu, Himalajus un varot sarunāties gandrīz visās Centrālāzijas tautu valodās. Viņa specialitāte esot ģeofizika, astronomija, matemātika. Mākot vadīt auto un lidmašīnu, jaunībā aizrāvies ar hipnozi un spiritismu.

—    Mongolijas valdība rīkojas prātīgi, ļaudama mums apskatīt katastrofas vietu, — amerikānis sacīja.

—    Pat Āzijas politiķi laika gaitā kļūst gudrāki un cenšas nepadarīt konfliktus asākus.

—    Kādus konfliktus? — Igors iejautājās. — Vai tiešām domājat, ka jūsu mākslīgais pavadonis gājis bojā ļaunprātības dēļ?

—    Vai tad jūs domājat citādi? — Pigasteram smīnā pavīdēja zelta zobi.

—    Protams. Ir bijis vai nu bojājums aparātos, vai kāda dabas spēku dēļ radusies katastrofa.

—    Aparātu bojāšanās ir izslēgta. Mister Tumov, visi aparāti darbojās lieliski.

—    Varēja gadīties sadursme ar meteorītu. — Igors piemiedza acis.

—     Pilnīgi neiespējami. Pastāstīšu jums noslēpumu: mūsu pavadonī bija iemontēta speciāla aizsargierīce, kas sastaptos meteorītus pārvērstu tvaikos.

—    Tas nav nekāds noslēpums, — Igors piebilda.

—    Bet aizsargierīce varēja sabojāties …

—    Nē, nē! Un vispār — varbūtība, ka notikusi sadursme ar meteorītu, ir ārkārtīgi niecīga.

—     Piekrītu. Bet tomēr šāda varbūtība pastāv. Tiklab mēs, kā arī jūs esam palaiduši vairākus desmitus mākslīgo pavadoņu. Un beidzot šī niecīgā varbūtība ir realizējusies.

—    Mister Tumov, mūsu jaunākais pavadonis taču bija īsta lidojoša laboratorija. Paredzēts tika itin viss. Tādā pavadonī varētu lidot vairāki kosmonauti… Aparāti konstruēti tā, lai tie darbotos daudzus gadus.

—     Un tomēr jūsu pavadonis gājis bojā kādas neparedzētas nejaušības dēļ, — Tumovs skarbi sacīja.

—    Nejaušības dēļ — piekrītu, — amerikānis viszinīgi pasmīnēja, — neparedzētas nejaušības dēļ — nepiekrītu.

—    Atvainojiet, nesapratu jūsu domu.

—    Vai arī negribat saprast, dārgais mister Tumov. .. Var jau būt, ka neviens nav vēlējies tīšuprāt iznīcināt mūsu lidojošo laboratoriju. Tas būs noticis nejauši, piemēram, izmēģinot kādu jaunu ieroci. Kā pie jums mēdz sacīt: šāva govij kārnai, trāpīja treknai vārnai.

—     Mēs nu gan gluži tā nesakām, bet šoreiz tam nav nekādas nozīmes, — Tumovs piebilda. — Mani interesē kaut kas cits: mister Pigaster, vai tiešām jūs pats ticat šai iedomai?

—    Tāds ir valsts departamenta oficiālais viedoklis. — Pirmoreiz Pigasters runāja nesmaidīdams. — Ser, un es taču esmu amerikānis.