Dārdu aizas noslēpums

—    Stonor, pagaidiet, — ārsts pacēla galvu. — Mūsu cienījamam zvaigžņu tulkam taisnība. Krieviem ir labs ārsts. Divatā mēs drīzāk spētu palīdzēt Heinriham.

—    Nē, — Stonors skarbi atkārtoja. — Šo iedomu aizmirstiet! Labāk tad lūgsim palīdzību no kontinenta.

—    Ralf, tiklīdz lūgsim palīdzību, tūlīt pirmie ieradīsies krievi, — Lovs zobgalīgi pasmīnēja. — Viņi ir vistuvāk. Atsaucīgi puiši un . . . varen drosmīgi, velns parāvis.

—   Nu tad izķepurosimies paši, — Stonors nesavaldīgi sacīja.

Atkal iestājās klusums.

—   Kāds tad ir darbības plāns? — Lovs beidzot iejautājās.

—   Jāturpina . . . meklēt. . . Toivo … — Kovaļskis skaidri čukstēja.

Stonors saknieba lūpas.

—    Meklēsim viņu uz ledāja . .. starp Ledus alu un Lielo kabīni. Priekšpusdienā iesim mēs ar Fredu; pēcpusdienā ies Rasels kopā ar ārstu. Līdz tumsai visiem jāatgriežas Lielajā kabīnē. Naktī dežurēsim pēc kārtas. Pirms nakts iestāšanās, Džek, papūlieties uzstādīt jaunu periskopu ar horizontālu redzes lauku.

—    Un ar spēcīgu starmeti, — Lovs piebilda.

Rasels klusējot pamāja ar galvu.

—   Ko pārraidīt pa radio? — Ziro jautāja, ļoti vērīgi aplūkodams savus nagus.

—    Neko ,. . Nē, nē, paziņojiet, ka sniega vētrā pazudis ģeologs Toivo Latikainens. Līķis pagaidām nav atrasts.

—    Un tas būtu viss?

—    Viss.

Ārsts pabīdīja fesku uz pieres un pagrozīja galvu.

*

Meklēšana Lielās kabīnes apkaimē bija nesekmīga. Stonors un Lovs vēlreiz nokļuva līdz Ledus alai. Tur viss bija tāds pats kā pirms dažām dienām. Latikainenam adresētā zīmīte joprojām vēl atradās blakus radioaparātam. Stonors pacēla lūku, zem kuras sākās eja uz labirintu, un ilgi, neatlaidīgi raudzījās tumsā. Nekas nebija saskatāms, nekas nebija sadzirdams, no gaiteņa uzdvesa tikai auksta gaisa plūsma.

«Dīvaini, ka neesam atraduši izejas no šīs noslēpumainās apakšzemes valstības,» Stonors domāja. «Bet šādas izejas neapšaubāmi ir. Caurvējš pārāk liels. Katrā ziņā šīs izejas jāatrod …»

Astronoma un ārsta pēcpusdienas gājiens arī bija nesekmīgs. Vairākās vietās viņi šķērsoja ledāju, ielūkojās ikvienā plaisā; viņi pārliecinājās, ka tumšie plankumi, kas rēgojās sniegā un firnā, ir tikai morēnas bluķi. Atceļā Rasels ierosināja uzkāpt augstā plankankalnē, kas no dienvidu puses sniedzās līdz aizai. Ārsts, sirds dzijumos lādēdams astronoma garās kājas, ierosinājumam tomēr piekrita.

No plankankalnes augstākās vietas varēja pārredzēt daudzus desmitus kilometru uz visām pusēm. Ziemeļrietumos pavisam zemu virs sniegiem klātā apvāršņa spīdēja nespodra, sarkanīga saules ripa. Ielejā jau iegulušās biezas, zilganas ēnas. Dienvidos aiz bezgalīgā, viļņainā līdzenuma sniega vāliem saskatāmas tālās kalnu grēdas klinšainās smailes. Virs tām satumsušajās debesīs varavīkšņu loki. Vētra, brāzdamās no kontinenta dzīlēm, tur jau sacēlusi gaisā sīku jo sīku sniega kristālu miriādes. Tie saskaldīja saules starus un izveidoja varavīkšņotas joslas un velves.

—    Zvaigžņu pētniek, jādodas atpakaļ, — ārsts teica, drebinādamies aiz aukstuma. — No dienvidiem brāžas šurp viesuļvētra. Arī saule riet. . .

Rasels vērīgi lūkojās sniegotajā līdzenumā, kas

pletās uz dienvidaustrumiem no plato. Tur, kaut kur dienvidaustrumos, pirms piecām dienām nokrita bolīda atliekas . . . Vai bolīda? …

—    Ja mums būtu lidmašīna, — astronoms klusi sacīja.

—    Jā, jā, lidmašīna! — ārsts sarosījās. — Varētu aizlidot uz Riodežaneiro. Es gribēju sacīt: varētu turp aizvest Heinrihu, — viņš taisnojās, pamanījis Rasela izbrīnu.

Saulei rietot, ārsts un astronoms pieslēpoja pie Lielās kabīnes. Lovs kaut ko darīja blakus meteobūdai. Stonors skrūvēja klāt pie jaunā periskopa prožektoru.

Uz Stonora jautājumu Rasels noraidoši pagrozīja galvu.

—    Mums gan ir jauna vēsts, — StonOr^, Jauni piemiedza acis. — Krievi atsūtījuši radiogrammu. Piedāvājas palīdzēt. Laikam dzirdējuši mūsu pārraidi.

—    Ko tu atbildēji?

—    Pateicu paldies, lūdzu neraizēties par mums.

Rasels novērsās un, ne vārda nesacīdams, iegāja pa

Lielās kabīnes atvērtajām durvīm.

Pretēji ārsta pareģojumiem nakts aizritēja mierīgi. Vējš tagad pūta no citas puses un dzina šurp mākoņu blāķus. Termometrā dzīvsudraba stabiņš pacēlās līdz mīnus desmit grādiem.

—    Arā karsts, — Lovs sacīja, pusnaktī pārnākdams no meteostacijas. — Viss klusu.. . Ne vēja, ne spoku. .. Un tāda polārblāzma, ka mirguļo cauri mākoņiem.

Ārsts mulsi iekāsējās.

Stacijas iemītnieki pēc kārtas dežurēja pie periskopa, apgaismodami nometnes apkaimi ar spēcīgiem prožektora stariem. Katru stundu dežurants uzkāpa pie lūkas, devās laukā, apgāja apkārt Lielajai kabīnei un meteostacijai-. Rita pusē atkal uzbrāzās vējš un uzvirpināja sniega putekju grīstes. Sals pieņēmās.

—    Pēc trim stundām ausīs gaisma, — sacīja Stonors, kurš dežurēja pēdējā maiņā. — Laikam «spoki» nolēmuši likt mūs mierā. Cieši aizbultēsim durvis un iesim gulēt… Periskopu var ievilkt un prožektoru izslēgt.

Saulei lecot, sniega vētra rimās. Pulkstenis rādīja apmēram, deviņi, kad Lovs atvēra galvenās durvis un sāka tīrīt taku, kas veda uz meteostaciju.