Dārdu aizas noslēpums

Nometnes vietu izraudzījām augstā terasē pie ūdenskrituma. Upes straume šeit plūda no šauras aizas un gāzās lejup pāri klintīm krākdama un putodama. Aiz ūdenskrituma upe sadalījās vairākās platās attekās. Starp attekām daudz jo daudz sīku, ar zāli un krūmiem aizaugušu salu. Savus pusotrus vai divus kilometrus lejāk mirdzēja rāms ezera spogulis. Krasti apauguši neizbrienamiem niedru biezokņiem, bet upes grīvā niedru bija mazāk un vietām manīja dzeltenas sēres un smilšainu krastu plankumus. Tātad pa upes malu bija visvieglāk nokļūt līdz ezeram.

Paugurainajā savannā ezera krastos neredzējām neviena dzīvnieka. Tas mums likās dīvaini. Netālu augstienē mēs taču nupat vēl sastapām zebru un antilopu barus. Arī spoguļgludajā ezera virsmā nemanījām nekādas dzīvības zīmes.

Kamēr iekārtojām nometni, saule norietēja un gandrīz uzreiz satumsa nakts. Vakariņās ēdām antilopes gaļu un pēc tam likāmies gulēt. Paklausot Džonsona padomam, norīkojām sardzes. Melnajiem karavīriem vajadzēja mainīties sardzē ik pēc divām stundām un visu nakti kurt lielu sārtu.

Nakts pagāja mierīgi. No rīta Kvali stāstīja, ka sargi^dzirdējuši visvisādu dzīvnieku balsis, bet «ļaunie gari» esot klusējuši. Lai gan jāpiebilst, ka purva trokšņi diez vai varētu sasniegt mūsu nometni. Turklāt tos nomāktu ūdenskrituma nerimtīgā dunoņa.

Līdz ar pirmajiem saules stariem devāmies uz ezeru. Visiem svinīgs noskaņojums. Jutāmies mazliet satraukti: atrodamies taču pie sava ceļojuma mērķa. Nometnē atstāju tikai trīs nēģerus, pārējiem likām nākt līdzi, domādami, ka vajadzēs pārmeklēt krūmus ūn niedrājus.

Melnie karavīri nebija vairs tik pārbijušies kā vakar. Viņi nāca labprāt; daži smaidīja un jokojās. Ikviens bija apbruņojies ar garu pīķi, kam galā plats tērauda asmens, ar lielu nazi, kas izskatījās pēc īsa šķēpa. Daudziem rokās stopi, pie sāniem bultu maki. Daži karavīri gandrīz kaili; citiem tādi paši balti apmetņi kā ceļvedim Kvali. Džonsons, es un Persijs bijām apbruņojušies ar desmitšāvienu karabīnēm un lielkalibra automātiskajām pistolēm. Daudz pieredzējušais mednieks paķēris līdzi arī savu veco bisi, uz kuru viņš paļāvās vairāk nekā uz jebkuru modernu ieroci.

Nogājām lejā pie upes krasta. Smilšainā sērē redzējām daudz jo daudz antilopu un bifeļu pēdu; naktī dzīvnieki bija nākuši remdināt slāpes. Kvali atrada neliela degunradža pēdas.

Liku sameklēt braslu, bet melnie karavīri, tikko iebriduši ūdenī, tūlīt bļaudami izskrēja krastā. Upē čumēja un ņudzēja krokodili. Vienu no viņiem, kas, vajāšanā aizrāvies, bija izrāpies uz sēres, karavīri pāris mirkļos nodūra ar garajiem šķēpiem.

Džonsons rādīja man tumšos bluķus, kas nekustīgi gulēja upes pretējā krastā.

—    Kas tur ir? — es brīnījos.

—   Ari krokodili, profesora kungs, — mednieks diezgan dzēlīgi sacīja. Viņš pacēla savu bisi, notēmēja un izšāva.

Viens bluķis palēcās, sāka griezties riņķī, saliecās gredzenā un atkal izstiepās, pārējie steigšus rāpās uz upi un ieslīdēja dzelmē. Ievainotā krokodila kustības kļuva arvien gausākas, un beidzot viņš sastinga.

Melnie karavīri laida vaļā skaļus uzvaras saucienus, saskrēja apkārt Džonsonam un nodejoja varen strauju deju, palēkdamies un sizdami pret zemi ar šķēpu kāta galiem.

—   Varens šāviens, — es uzlielīju Džonsonu. — Kur jūs tēmējāt?

—   Tur, kur trāpīju. Acī.

Tas bija gandrīz neticami: trāpīt krokodila acī no vairāk nekā simt piecdesmit metru attāluma.

Godbijīgi paspiedu vecā mednieka roku.

—    Zināju, ka esat teicams šāvējs. Bet šis trāpījums ir fenomenāls. Neviens tirānozaurs mums vairs nav bīstams.

—   Nieka šāviens, — Džonsons atteica, juzdamies glaimots.

Neapmierināts bija vienīgi Persijs Vufs.

—   Nevajadzēja šaudīt, — viņš īgņojās. — Tā jūs aizbaidīsiet lielākus medījumus.

—   Lielākie medījumi nenobīsies, — Džonsons aukstasinīgi iebilda. — Tie vēl nezina, kas ir šāviens. Turklāt šodien jātrokšņo, lai uzzinātu, kas slēpjas aizaugušajos krastos. Neesam jau atbraukuši pēc irbēm .. „>

Persijs kaut ko norūca, sakoda zobus. Pēdējā laikā viņš arvien biežāk strupi, paklusām kaut ko atcirta, un lāgiem nevarēja saprast, ko viņš saka. Persija kādreizējā draudzība ar Džonsonu bija galīgi izputējusi.

Cauru dienu spraucāmies pa krastmalas biezokņiem. Daudzkārt bridām pāri šaurām attekām, pārmeklējām niedrājus ezera malā, bet, izņemot krokodilus un čūskas, neko neatradām. Dūņainajās krastmalās neredzējām neviena lielāka dzīvnieka pēdas. Spīguļojošā ezera virsma bija mierīga. Atgriezāmies nometnē mazliet vīlušies.

Pagāja vēl dažas dienas. Meklēšana joprojām bija nesekmīga. Ezera krastos neko aizdomīgu nemanījām, bet purvi bija pārāk tālu. Augstienē ārkārtīgi daudz medījumu, bet ne jau pēc šādiem medījumiem mēs tīkojām.