Dārdu aizas noslēpums

Vakarā ar Džonsona starpniecību laimējās uzzināt no Kvali, kāda nozīme alās esošajiem zīmējumiem. Sini augstienē senāk notikušas karavīru iesvētīšanas ceremonijas. Lozējuši, un ikvienam jaunam medniekam vajadzējis nošaut ar bultu to zvēru, kas viņam pe< lozes norādīts. Ja zvēru izdevies nošaut, mednieks zīmējis uz alas sienas nomedītā dzīvnieka attēlu un iecelts karavīra kārtā. Ja no saules lēkta līdz rietam mednieks nenošāvis savu zvēru, iecelšanas ceremonija atlikta uz gadu. So nomedīto dzīvnieku gaļu nēģeri neēdot. Kamēr mednieks zīmējis nošauto zvēru, tikmēr vecākie karavīri aiznesuši medījumu uz ezera krastu un atstājuši tur kā upuri Lielo purvu ļaunajiem gariem. Senāk šinī augstienē iesvētīšanas ceremonijas bijušas sevišķi svinīgas un notikušas reizi ik pa pieciem gadiem. Vēlāk, kad beļģieši sagrābuši savā varā medību novadus un aizlieguši nēģeriem šaut lielos zvērus, plakankalne kļuvusi par īpatnēju rezervātu, kur eiropieši nespējuši atbraukt, un iesvētīšanas ceremonijas šeit notikušas katru gadu. Ari Kvali šeit iecelts karavīra kārtā. Viņš nošāvis lauvu un uzzīmējis to uz alas sienas blakus lielajiem zvēriem, kurus attēlojis viņa tēvs. Kvali iesvētīšanas ceremonija bijusi pēdējā, kura notikusi šinī augstienē. Beļģieši aizlieguši nēģeriem doties tālu projām no saviem ciemiem. Drīz ciematā, kurā dzīvojis Kvali, norisinājusies traģēdija: beļģiešu zaldāti apšāvuši gandrīz visus vīriešus. Beļģieši gribējuši noslepkavot arī Kvali. Bet viņš izrāvies un aizbēdzis. Rēta vaigā esot piemiņa no tiem laikiem . . .

Mēs sēdējām pie ugunskura. Augšā melna debess un ārkārtīgi spožas zvaigznes. Viegls vējiņš nesa no džungļiem nezināmu ziedu saldeno smaržu. Tālē skanēja pretīgie hiēnu smiekli.

— Smej ieties, smej ieties, — ņurdēja Persijs Vufs, vērīgi klausīdamies. — Pa īstam smejas tas, kas smejas pēdējais.

Kad austrumos svīda rīta blāzma, abi ar Džonsonu paņēmām karablnes un devāmies uz augstienes malu. Drīz aiz muguras sāka dipēt soļi. Mūs panāca Kvali, turēdams rokā garu šķēpu. Iedevu viņam panest manu karabīni. Kvali to satvēra steigšus, bet saudzīgi, noglauda oksidētā tērauda stobru un uzmanīgi uzkara šauteni plecā. Apstājāmies pie kraujas malas. Viss klusu. Lejā čabēja niedrāji.

Vērīgi klausījos snaudošo purvu skaņās un domāju, ka nezināmais vienmēr ir valdzinošs, ka daba noslēpumu pilna un ka vislielākā laime piešķirta tiem, kas, atrazdamies turpat pie noslēpuma sliekšņa, nešaubīgi sper nākamo soli.

Līdz ezeram gājām veselu dienu. Ceļā devāmies rītausmā. Karstākajās dienvida stundās atpūtāmies stāvās nogāzes ēnā un, kad tveice rimās, atkal devāmies gar augstienes malu uz rietumiem. Pa kailajām kaļķakmens plāksnēm bija viegli iet. Svītraino zebru bari paskrēja garām turpat netālu pa lielo zāli un, šķiet, nelikās par karavānu ne zinis.

Sākumā nesapratu, kāpēc Kvali atzina par prātīgāku iet kājām. Bet, kad bija jāšķērso dziļās plaisas, kas sniedzās no kraujas tālu augstienē, pārliecinājos, ka ar mašīnām šeit tiešām nevarētu izbraukt. Beidzot krauju līnija pagriezās uz ziemeļiem.

Šeit apakšā pletās pauguraina savanna, apaugusi ar lielu koku skupsnām. Pauguri sniedzās līdz pat purviem. Tālē starp pauguriem spīguļoja liels ezers. No ziemeļu puses tanī ietecēja upe, plūzdama no platas aizas, kas pāršķēlusi plakankalnes malu.

—    Tur, — Kvali sacīja, norādīdams uz ezeru.

Līdz ezeram vēl bija kādi trīs kilometri. Apstājāmies, lai brīdi atpūstos.

—    Vai iesim lejā? — es jautāju ceļvedim Kvali.

—    Nē. Nometne jāiekārto augšā pie upes.

—    Kāpēc ne pie ezera?

—    Nedrīkst. Slikti būs …

—    Baidies no «ļaunajiem gariem»?

—   Nedrīkst, — Kvali uzstājīgi atkārtoja. — Mans zina . ..

Bija vien jāpiekrīt. Devāmies uz ziemeļiem gar stāvuma malu. Nesēji, kas līdz šim gāja garu garā virknē, tagad spiedās kopā bariņā. Iedami viņi uztraukti sasaucās un pameta pa bažīgam skatienam lejup uz ezeru.

Panācu Džonsonu.

—   Džek, kā jūs domājat, vai šie ir tie paši purvi, gar kuriem mēs bridām pirms lietus perioda sākuma?

Ej nu sazini. Var būt, ka ir tie paši… — Džonsons brīdi klusēja, pec tam kaut ko pajautāja ceļvedim Kvali.

Nēģeris ilgi skaidroja, rādīdams uz dienvidiem, austrumiem un vilkdams gaisā ar pirkstu apļus.

—    Izrādās, ka gluži tie purvi nav, — Džonsons sacīja, tiklīdz Kvali apklusa, — lai gan nēģeris apgalvo, ka purvāji kaut kur dienvidos savienojoties. Tikai piekļūt gan tur nevarot.

—    Mums līdzi ir teodolīts. Rīt aprēķināsim ezera koordinātes un skaidri uzzināsim, kur atrodamies, — es sacīju.

—   Kāda tur jēga? — Džonsons iebilda. — Kartes tik un tā nav.

—   Uzzīmēsim, kā nu pratīsim. Bet nākamreiz paņemsim līdzi topogrāfu.

—    Vai brauksiet šurp vēl kādreiz?

—    Protams, un vairākkārt.

Džonsons nopūtās. Sapratu, ka viņam ceļošana uz šejieni nebija pa prātam, kaut arī daba te ir tik skaista un medījumu papilnam.