Dārdu aizas noslēpums

—   Jūs atgriezāties pie plakankalnes? — Tumovs brīnījās.

—   Protams. Arī tu, Igor, vēl atgriezīsies turpat. Izrādās, ka mūs. meklējuši pa visu Aizaltaja Gobi tuksnesi, bet mēs gauži mierīgi kāpelējām pa plakankalni. Mums nedarbojās radio .. .

—    Redziet nu, — sacīja Tumovs. — Es taču teicu ., .

—   To jūs neteicāt, — Ļuda viņu pārtrauca, aizlikdama plaukstu priekšā Tumova mutei. — Bet tagad tas nepavisam nav svarīgi.

—   Viņš prātīgāk būtu darījis, neko neteikdams! — Ozerovs iesmējās. — Kas mums bija iebāzis rezerves bateriju vietā sautētas cūkas gaļas konservus?

—    Nevar būt! — Tumovs brīnījās. — Ahā! — Tagad saprotu, no kurienes man gadījušās tās baterijas . .. Ak tu caurā galviņa . .. Ko lai ar sevi daru? . . . Bet citādi nekādu sevišķu piedzīvojumu laikam nebija?

—    Kā to lai ņem . . .

—   Arkādij, saki vaļsirdīgi, — brīdi klusējis, vaicāja Tumovs, — vai bija vērts tur uzkavēties? Vai atradāt kaut ko … jaunu? . . .

—   Jaunu? — Ozerovs atkārtoja. — Nē, neko jaunu neatradām. Viss tur ir gauži vecs.

—    Tūlīt vajadzēja klausīt man, — Tumovs apmierināti sacīja. — Tagad, kad esi vaļsirdīgi atzinies, es tevi iepriecināšu… Izrādās, ka tev taisnība. Vai atceries spožo minerālu, ko es toreiz dēvēju par dimantu? Dimants tas nav. Tas ir pilnīgi nepazīstams ārkārtīgi ciets un izturīgs minerāls. Apbrīnojams bora, silīcija un oglekļa savienojums. Daudz cietāks par dimantu, ar pārsteidzošu īpašību — spējīgs koncentrēt dažādus enerģijas veidus. Mineralogi domā, ka tā esot kāda jauna tipa meteorīta šķemba.

—    Meteorīts tas nav, — Ozerovs nešaubīgi iebilda.

—    Bet kas tad?

—    Mākslīga viela.

—    Fantāzija, — Tumovs nievīgi sacīja. — Tīrā fantāzija. Nevienā laboratorijā pagaidām vēl nav radīti apstākļi, kas nepieciešami šāda savienojuma sintezēšanai. Šāda sintezēšana vēl ir tālu ārpus mūsu zinātnes iespēju robežām.

—     Es taču neesmu teicis, ka šo vielu veidojušas cilvēku rokas, — Ozerovs iebilda. — To sintezējušas pirms desmitiem tūkstošiem gadu saprātīgas būtnes, kuru zinātne jau tolaik bijusi aizsteigusies tālu priekšā mūsdienu zinātnei…

—    Pagaidi, — Tumovs neļāva Ozerovam pabeigt teikumu. — Vai jums tur nav gadījusies automašīnas avārija? Varbūt tev te mazliet? … — viņš pagrozīja rādītāja pirkstu pie deniņiem.

Arkādijs, ne vārda neteikdams, izņēma no kabatas nelielu sainīti un to attaisīja. Elektriskajā gaismā spoži iedzirkstījās plakana priekšmeta šķautnes. Tā bija tās pašas vielas neliela plāksnīte, kuras šķembu Žora atrada pie nometnes. Bet šī plāksnīte bija sīki jo siki inkrustēta ar kādu vēl spožāku vielu. Bija redzamas sarežģītas spirāles, kas cita citu šķērsoja. Ar vienu acu uzmetienu varēja pateikt, ka šis ir saprātīgu būtņu darināta priekšmeta gabaliņš.

—     Vai tā varbūt ir starpplanētu kuģa šķemba? — čukstēja visai pārsteigtais Tumovs, uzmanīgi pieskardamies ar pirkstu pie spīguļojošām šķautnēm.

—     Nē, šī šķemba nodauzīta no milzīga kondensatora, kas akumulē zemes dzīļu enerģiju. Adžbogdo vulkāniskais plato tiešām ir ārkārtīgi liels kondensators, taču ne saules enerģijas, kā domā tu, bet zemes dzīļu enerģijas kondensators. Šīs plakankalnes iekšienē ir tukšs dobums. Kolosālās apakšzemes zālēs tur novietotas bezgala daudzas šādu plākšņu rindas. Speciāli stieņi savieno plāksni ar plāksni, un tās visas savukārt savienotas ar centrālo vulkānisko kanālu. Šķiet, ka enerģijas avots ir magmatisks sena vulkāna kodols, kas atrodas vairākus kilometrus zem plakankalnes. Kā viņi nokļuvuši līdz kodolam, to pagaidām nespēju izskaidrot. Jāuzsver, ka visā šajā ierīcē ļoti daudz kas ir neizprotams. Paies gadu desmiti, kamēr to izpētīs. Taču skaidrs ir viens — šis ir vislielākais mūsu planētas enerģētiskais agregāts, ko mums atstājuši kā mantojumu nezināmi kosmosa ciemiņi. Liekas — viņi nolaidušies Gobi tuksnesī pirms kādiem divdesmit, trīsdesmit vai pat piecdesmit tūkstošiem gadu, kad Eiropu un Ziemeļameriku sedza vairākus simtus metru biezs ledus slānis.

Nelielā ieplakā pie Atasulas pakājes mēs atradām smiltīm aizputinātu kosmosa ciemiņu kosmoostu. Tās laukumā vēl redzamas milzīgas koniskas piltuves, kas izvietotas pareizos sešstūros. Uz nogulu iežu virsmas piltuvēs un to tuvumā redzamas apdedzinājumu un stiklveida sakusumu paliekas. Laikam šīs piltuves radušās, iedarbojoties pārkarsētām gāzēm, kas brāzušās no kosmisko laineru dzinējiem. Atradām pazemē arī speciālas patvertnes, no kurām var droši vērot enerģētiskā agregāta darbību, kad tas izšauj sakrātās enerģijas lādiņu uz kosmosu. Jāpiebilst, ka viena no šādām patvertnēm atrodas plakankalnes robežās, kurai blakus ir lamaistu klostera drupas. Agregāta izlādēšanās notiek ik pa pieciem gadiem reizi, kādā no jūnija dienām. Šogad enerģētiskā izlādēšanās iznīcināja amerikāņu mākslīgo Zemes pavadoni, un pirms desmit gadiem, dažas stundas pēc izlādēšanās garām kanālam, no kura vēl strāvoja pēdējās enerģijas plūsmas, nolidoja Isarova lidmašīna ...