Dārdu aizas noslēpums

Tunelis pēkšņi pagriezās par deviņdesmit grādiem un sienas atvirzījās sāņus. Nācēju lukturu strēles tūlīt pazuda bezgalīgajā tumsā.

—    Kas tas? — Žora iesaucās.

Batsurs neatbildēja. Viņš vērīgi raudzījās tumsā.

—    Nodzēs lukturi! — Batsurs pēkšņi teica Žoram.

Batsuru un Žoru ielenca tumsa. Nē, tā tomēr nebija tumsa. Žora tur priekšā saskatīja blāvu, zaļganu spīdumu. Pamazām acis pierada pie tumsas, un viņš ieraudzīja rindu rindās milzīgas plāksnes, kuras izstaroja bālu, zaļganvioletu gaismu. Plākšņu rindas sniedzās kaut kur tālu tālu.

—   Te nu ir Dārdu aizas sirds, — Batsurs čukstēja. — Arkādijs ir ģēnijs . . .

—    Bet kas šeit īsti ir? — Žora vēlreiz jautāja.

—   Zemes iedzīvotājiem atstāts mantojums, — Batsurs atbildēja. — Arkādij! — viņš sauca, salicis plaukstas kā tauri.

Apakšzemes telpas, šķiet, atdzīvojās. Tūkstoši milzīgo plākšņu atbalsoja Batsura saucienu, un tas aizlidoja pa bezgalīgajām zālēm.

—   Arkādij! Arkādij! Arkādij! . . .

Zoru pārņēma šaušalas. Pazeme, šķiet, priecājās, sadzirdējusi cilvēka balsi, un atkārtoja to visvisādi:

—    Arkādij! . . . Kādij! .,. Dij! .. .

Beidzot atbalss apklusa. Batsurs un Žora ieslēdza spuldzes un ilgi klausījās. Atbildes nebija.

—    Varbūt Arkādijs līdz šejienei nav ticis? — Žora čukstēdams jautāja.

—    Viņš katrā ziņā ir ticis.. . Jau pirms brauciena uz Atasulu viņš sacīja, ka te vajagot būt kaut kam līdzīgam … Paliec šeit un nenodzēs lukturi. Iešu meklēt Arkādiju. Ja pēc stundas nepārnākšu, atgriezies nometnē, bet lukturi atstāj šeit. Atpakaļ ejot, dedzini sveces. Lai lukturis paliek kā bāka. Kad atpūties, nāciet šurp abi ar Žambalu. Paņemiet līdzi nestuves! .. . Dziļāk zālē neejiet nekādā gadījumā. Plāksnēm tuvoties ir bīstami. Ja mani un Arkādiju neatradīsiet, brauciet ar automašīnu uz Ulanbatoru. Tur izstāstiet visu redzēto. Bet tagad vairs ne vārda . .. Šinīs zālēs cilvēks vienā reizē nedrīkst uzturēties ilgāk nekā pusotras vai divas stundas. Žora, netielējies… Apsoli, ka izdarīsi to, ko sacīju. Dod roku! …

Batsurs spēcīgi apkampa Žoru un devās iekšā tumsā. Viņa luktura gaismiņas šķēps attālinājās arvien vairāk un beidzot pārvērtās par tievu, spīguļojošu adatu. Batsurs jau bija labā gabalā, kad Žora atkal sadzirdēja saucienu:

—    Arkādij! Arkādij! . . .

Atbalss uztvēra šo vārdu un arī šoreiz iznēsāja pa visām zālēm.

Žora apsēdās uz akmens klona un gaidīja. Pulksteņa rādītāji kustējās lēni. Līdz norunātajam laikam vēl bija tālu.

Dažreiz ir ļoti labi, ja cilvēks kādu laiciņu var pabūt viens. Citi vismaz neredz, ka šis cilvēks raud.

*

Tumovs lēni gāja pa Sokoļņiku bulvāri, kurā tagad bija maz ļaužu. Dzeltenas lapas gūlās uz mitrā asfalta. Vējš svieda sejā sīkas lietus lāšu šaltis. Redz, kur arī nams ar lielām stikla durvīm. No šejienes pirms pusgada viņi sāka savu ceļojumu.

Tumovs smagi nopūtās.

«Ko lai viņš saka Arkādija māsām? Ko par viņu domās Ļuda?»

Tumovam svārku augškabatā bija Očira sūtītā telegramma, ko viņš saņēma jau pirms divām nedēļām. Divas nedēļas Igors nēsāja to sev līdzi. Katru rītu viņš sev solījās, ka vakarā brauks uz Sokoļņikiem, un katru vakaru mazdūšīgi gudroja kādu ieganstu, lai nebūtu jābrauc. Tumovs pūlējās sev iegalvot, ka gaidot otru telegrammu. Bet sirds dziļumos bija pārliecināts, ka šī otrā telegramma vēstīs par lielu nelaimi.

Jau divas nedēļas viņš baidījās ņemt rokā tālruņa klausuli, bija pametis visas savas darīšanas, darbu un gaidīja . . . Ko gaidīja?

Šorīt Tumovam institūtā iedeva Ludmilas zīmīti. Viņa ļoti lūdza, lai Tumovs atbraucot pie viņiem. Ilgāk vilcināties ar apciemojumu vairs nevarēja.

Satvēris parādes durvju rokturi, Tumovs vēl lāgā nezināja — piezvanīs vai nepiezvanīs pie Ozerova dzīvokļa. Piezvanījis Tumovs nezināja, vai pateiks ko par Ulanbatoras telegrammu vai gļēvi klusēs par to.

Durvis atvēra Ludmila. Viņa nopietni sasveicinājās un sacīja:

—    Lūdzu, nāciet, novelciet mēteli! . .,

«Varbūt viņas jau ko zina?» Igors domāja, lēni maukdams nost vienu galošu, pēc tam otru, noraisīdams kaklautu, lēnītēm vilkdams nost mēteli.

—    Nu nāciet taču beidzot! — no istabas atskanēja Irinas Mihailovnas — Arkādija vecākās māsas skarbā balss. — Ko jūs tur tūļājaties?

—   Ejiet ātrāk istabā! — Ludmila teica, stāvēdama viņam aiz muguras. — Esam ļoti noraizējušās.

«Nē, nezina,» Tumovs domāja un pataustīja, vai telegramma vēl ir kabatā.

Viņš iegāja māsu istabā.

Irina sēdēja uz dīvāna pie galda lampas ar zaļu abažūru. Viņas šaurā, garā seja bija ļoti bāla un lampas gaismā likās zaļgana. Dziļas, tumšas krunkas abpus mutes. Plānās lūpas cieši sakniebtas. Viņa klusēdama sniedza Tumovam šauru, vēsu roku un pamāja, lai viņš apsēžoties iepretim.

Igors steigšus atlaidās dziļā atzveltnes krēslā, priecādamies, ka seja paliek ēnā. Ludmila, ietinusies lielā, pūkainā lakatā, iekārtojās dīvāna stūrītī, pierāva sev klāt kājas, paņēma klēpī kaķi un to lēnītēm glaudīja.

Iestājās spriegs klusums.

—    Nu? — Irina vaicāja un iekāsējās.

—    Vai jūs ko teicāt? — Tumovs apmulsa.

—Irina pēdējā laikā sasirgusi, — Ludmila steigšus paskaidroja un nopūtās.