Dārdu aizas noslēpums

Misters Beizs to nebija gaidījis. Šķiet, viņš jutās glaimots. Viņš pat pietvīka aiz labpatikas. Iedomājos, ka es sēdētu viņa vietā: protams, būtu patīkami, ja manā vārdā nosauktu visbriesmīgāko nezvēru, kāds jebkad dzīvojis Zemes virsū. Bet misters Leslijs Beizs tūdaļ sadrūma un sāka bungot ar pirkstgaliem pa galdu. Gaidīju, ka viņš izklāstīs veselu virkni papildnoteikumu, jo līgums taču vēl nav parakstīts. Bet viņš ar tādu kā šaubīšanos, kas ,viņam nemaz nebija raksturīga, pēkšņi iejautājās:

—    Vai tirānozaura sugas apzīmējumā nevarētu būt divi vārdi?

Uzreiz vēl nesapratu, kas Beizam padomā, un piesardzīgi atbildēju, ka izņēmuma gadījumos sugas apzīmējums var sastāvēt no divām daļām.

Viņš atplauka.

—    Ierakstiet blakus manam uzvārdam arī sievas vārdu.

—    Kādas sievas, cienījamais kungs?

—    Protams, manas, — misters Beizs apvainojās. — Viņas vārds ir Rita.

—    Lieliski, — es atteicu. — Tātad Tyrannosaurus beizi ritas. Norunāts.

Misteram Beizam laikam novēlās kā akmens no sirds.

—    Viņa būs sajūsmināta. Sieva pastāvīgi mani kremt, ka es vēl neesot iemūžinājis viņas vārdu. Biju spiests samaksāt krietnu summu tam vecajam veprim no Nacionālā antarktiskā dienesta . .. nu, nu? …

-— Pogsam, — sekretārs pasteidzās izpalīdzēt.

—    Jā, jā, Pogsam. .. Lai viņi tur nosauc manas sievas vārdā kādu ledus kalnu vai pingvīnu. Pogss apsolījās izraudzīt kaut ko piemērotu. Pēc laiciņa piezvanīja un teica, ka manas kundzes vārdā nosaukšot nesen atklāto šļūdoni. Nolēmu uzdāvināt sievai vārda dienā jaunu Antarktīdas karti, kurā būs iezīmēts viņas vārdā nosauktais šļūdonis. Taču jaunajā kartē tāda šļūdoņa nebija. Labi vēl, ka pārskatīju karti, iekām nebiju ar to uzplijies sievai. Tūlīt liku piezvanīt, paaicināt pie telefona Pogsu, un šis blēdis taisnojās, ka pēdējā brīdī manas sievas šļūdonis no kartes bijis jāizkasa, jo krievi apgalvojuši, ka šāda šļūdoņa nemaz tur neesot.

—   Bet ar tirānozauriem tā būšana ir pavisam droša, — es apgalvoju, cik vien iespējams, nopietnāk.

—    Pietiktu, ja mēs dabūtu vienu vienīgu zobu…

—   Veselu tirānozauru, — misters Beizs atcirta.

—    Zobu atrast ir vieglāk, — es pieklājīgi sacīju,

—    Un tūlīt būs arī nosaukums, kuru kopā ar nezvēra zobu varēsiet pasniegt savai laulātajai draudzenei. Bet vesela dinozaura nomedīšana varbūt ilgs vairākus gadus. Jā, mister Beiz, es sastādīšu tāmi trijām sezonām. Pirmajā sezonā tikai meklēšana. Zvīņneša medīšana sāksies otrajā sezonā. Trešā sezona — rezervei.

Leslijs Beizs atmeta ar roku.

*

Tas viss bija tik sen — pirms daudziem mēnešiem. Dažreiz atceros dienu, kad apsolījos braukt pēc tirānozauriem, un tagad nevaru nociesties sevi nelamājis: vispirms dzimtajā — poļu valodā, pēc tam — angļu, vēl pēc tam — vācu valodā . ..

Protams, tā bija avantūra, ja es apņēmos meklēt dzīvu tirānozauru misteram Leslijam Beizam. Kādēļ es līdu tajā riebīgajā cilpā? Naudas dēļ? Nekad neesmu dzinies pēc naudas; un turklāt neveiksmes gadījumā es nedabūtu ne centa. Vai tādēļ, lai apceļotu neizpētītos Centrālās Āfrikas rajonus? Taču Āfriku pazīstu pietiekami, un neesmu vairs jauneklis, kas jūsmo par tālu ceļojumu romantiku. Lai publicētu vēl vienu monogrāfiju par reptiļiem? Bet mans vārds bez visa tā jau bija pazīstams ģeologu aprindās, un, atskaitot kādus pāris desmitus paleontologu, neviens monogrāfiju par reptiļiem nelasītu.

Skaidrs, ka man ļoti patiktos redzēt un vēl vairāk — atvest no Āfrikas dzīvu tirānozauru. Tomēr, aukstasinīgi visu apdomājis, pats vairs lāgā neticēju, ka šādi nezvēri tagad varētu eksistēt. Mūsu dienās fotogrāfi dara īstus brīnumus. Un tās fotogrāfijas rašanās arī šķita pavisam neskaidra.

Tātad biju, acīm redzot, pārsteidzies. Tomēr tas man negadās pirmoreiz — pārsteidzies esmu daudzkārt. Karš sen jau beidzies, bet es arvien vēl klaiņāju pa ārzemēm. Gaidu, kamēr mani aicinās? . . . Sirds smeldz, kad atceros Karpatu nogāžu priežu smalces un vakara miglas virs klusās Vislas, pirmskara Varšavu un vecās Krakovas šaurās ieliņas. Ticu, ka atgriezīšos, sapņoju par to . . . Bet pats vilcinos ar atgriešanos, jo pūlos pabeigt pēc kara sāktos pētījumus. Ar misteru Lesliju Beizu noslēgtais līgums vēl noildzināja manu atgriešanos Polijā par trijiem gadiem… Bet vai par trijiem vien?…

Lielo purvu malā vairākkārt jau bijām pārvietojuši savu nometni. Mani mednieki nesapratnē brīnās. Mēs nevis tvarstām_ retus dzīvniekus, kas vēl paslēpušies šajā Centrālās Āfrikas nostūrī, bet brienam pa purviem, ieelpojam indīgus izgarojumus, stiegam līdz jostas vietai un vēl dziļāk smirdošās dūņās, biedējam čūskas un milzīgus purvu krupjus, mokāmies neciešamajā, valgajā tveicē, zaudējam pēdējos spēkus, negantām purva drudža lēkmēm uznākot. Pirmā sezona tuvojas beigām, bet mēs vēl neesam atraduši pat ne zobu, nemaz nerunājot par tirānozaura eksistences pazīmēm.

Kā par nelaimi mednieku, kas zvīņneša fotogrāfiju bija atsūtījis misteram Leslijam Beizam, lauva saplosījis dažas dienas pirms tam, kad es atbraucu Bumbas pilsētiņā.