Dārdu aizas noslēpums

Lamas, kas dzīvojuši klosterī, zinājuši par šo izlādēšanos. Viņi to dēvējuši par pērkondārdu garu trakošanu. Aizu, kas ved uz centrālo kanālu, viņi nokristījuši par Dārdu aizu. Tā radusies viena no Gobi teiksmām.

Cilvēki vairākkārt iekļuvuši Dārdu aizā. Pirms apmēram trīssimt gadiem kāds lamaiznesis no turienes kondensatora plāksnes šķembu. To mēs atradām uzliktu uz Atasulas apakšzemes tempļa altāra. Blakus bija iekalts sens uzraksts, kurā vēstīts par lamas varoņdarbu. Batsuram izdevās uzrakstu atšifrēt. Pie Dārdu aizas vairākkārt tuvu piegājis arī pēdējais klostera sargs. Viņš meklējis pazudušo mazdēlu un iekļuvis izstarojumu zonā. Līķa sekcijā noskaidrojies, ka viņš miris no staru slimības.

—   Un jūs — jūs arī devāties tās briesmīgās aizas dzīlēs? — Ļuda jautāja, un viņas balss iedrebējās.

—   Jā. Mēs aizu pamanījām jau no lidmašīnas. Aiza sniedzas līdz plakankalnes vislielākā vulkāna krāterim. No konusa virsotnes krāterī iekļūt nevar. Mēs tajā iegājām pa Dārdu aizas gultni, pa konusa dienvidu nogāzes plaisu. Paši savām acīm redzējām bezgalīgas spožu kondensatoru rindas, kas sniedzās kilometriem tālu. Daļa plākšņu salauzītas zemestrīcēs, bet visas spīguļo tik ļoti, it kā būtu izgatavotas tikai vakar, lai gan plāksnes droši vien vismaz divdesmit tūkstošus gadu vecas.

—    Bet izstarojums? — Tumovs iesaucās. — Jūs bijāt kondensatoru iedarbības laukā? . . .

—    Šobrīd kondensatori gandrīz pavisam izlādējušies. Enerģijas izsviešana notikusi nesen — pirms dažiem mēnešiem. Izstarojumi pagaidām nepārsniedz cilvēku organismam pieļaujamās robežas. Lai gan, ja nebūtu Batsura, es varbūt neizkļūtu sveikā. Gāju bez radiometra un pārāk ilgi uzturējos pazemē. Batsurs vēl īstajā laikā izstiepa mani to turienes … Bet tagad, Igor, saturies! Mūsu aparāti konstatēja, ka no Zemes dzīlēm pa kanālu strāvo augšup neitronu plūsma. Tās intensitāte krasi palielinās, ja nokāpjam dziļāk.

Neitronu plūsma, kas strāvo no vulkāna krātera! Vai var vēl būt labāks pierādījums, ka dziļi zemē notiek kodolreakcijas? Un tā nav fantāzija. To apliecina aparāti. . . Pēc viena vai diviem mēnešiem uzturēšanās kanāla un kondensatoru tuvumā kļūs bīstama, pēc pusgada — jau neiespējama. Bet pēc četrarpus gadiem no Dārdu aizas dižgabala kosmosā atkal aizdrāzīsies •briesmīgs enerģijas lādiņš. Līdz tam laikam visapkārt Dārdu aizai jau būsim iekārtojuši observatorijas, novērošanas stacijas, būsim noteikuši enerģētiskā izvirduma spēku un raksturu. Kad izstarojums beigsies, atkal dosimies Dārdu aizas dzīlēs un mēģināsim izmantot tās enerģiju Zemes vajadzībām. Draugi, padomājiet, cik neizsīkstoši enerģijas krājumi atrodami Zemes dzīlēs! Cik bezgalīgas iespējas paveras nākotnes enerģētiķiem! Adžbogdo lavas plakankalnes magmatiskais kodols taču ir sīksīka kripatiņa salīdzinājumā ar tiem enerģijas daudzumiem, kas ietverti mūsu planētas dzīlēs . ..

Tumovs pēkšņi sāka skaļi smieties.

Visi izbrīnā raudzījās uz viņu. Irina sašutumā paraustīja plecus.

Bet Tumovs smējās arvien sirsnīgāk. Viņa lielais augums raustījās no smiekliem, un ar milzīgajām dūrēm viņš berza acis.

—   Igor Nikolajevič, kas jums noticis? — Ļuda bažīgi ievaicājās.

—    Atvainojiet… Es atcerējos . .. Tas nu gan ir ēzelis! . .. Arkādij, padomā … Mūsu kopīgais draugs misters Pigasters, atgriezies Amerikā, tūlīt publicējis, uzdodams tos par saviem, manus uzskatus, ka bazalta plakankalne koncentrējot saules enerģiju. Pigasters nav apjēdzis, no kura vajadzēja zagt… To viņam, blēdim, vajag!

—   Kā tad tā, — Ozerovs brīnījās, — publicējis un bez jebkādas atsaukšanās uz tevi?

—    Bez jebkādas. Ne jau velti viņš gauži brīnījās, ka mēs tik vaļsirdīgi klāstot savas idejas, iekām tās neesot reģistrētas autora tiesību birojā. Mācēdams krievu valodu, viņš sapratis visas mūsu sarunas un pamatīgi iepazinies ar manu ideju.

—   Un tik noteikti pievienojies tavam viedoklim, ka nolēmis to popularizēt, parakstīdamies kā tās autors.

—    To viņam vajadzēja! Tagad viņš izplūks savus pēdējos matus, uzzinājis par mūsu atklājumiem. Labprāt novēlu viņam prioritāti attieksmē uz «saules enerģijas kondensatoru». Labi, ka es neko nepaspēju publicēt. Izrādās, ka vilcināšanās dažreiz ir derīga . .. Tātad enerģētiska stacija vulkānā! … — Tumovs turpināja pēc īsa klusuma brīža. — Apbrīnojami! Sādu atklājumu pārāk augstu novērtēt ir grūti.. . Grūti. .. Bet, Arkādij, kā tu domā, kāpēc kosmosa ciemiņiem ievajadzējies izbūvēt uz Zemes enerģētisku staciju? Kā viņi izmantojuši šo enerģiju?

—   To mēs nezinām, — Ozerovs sacīja. — Kādam nolūkam domātas šīs ierīces, tā pagaidām ir mīkla. Mums tā jāuzmin. Varbūt tā ir īpatnēja kosmosa bāka. Varbūt enerģētiskā izlādēšanās rada noteiktā virzienā vērstu izstarojumu kūli, kas no mūsu planētas ziņo par apstākļiem, kādi valda uz Zemes virsmas vai tās dzīlēs. Pēc kāda laika šos signālus pieņem un atšifrē citas saules sistēmas saprātīgās būtnes. Bet varbūt šīs ierīces kalpo vai kalpojušas kādiem nezināmiem nolūkiem, par kuriem mums gluži vienkārši nav nekādas jēgas. Nākotne rādīs . . .