Dārdu aizas noslēpums

—    Varbūt arī Arkādijs nokļuvis līdz krāterim un gaida mūs, — Žora ieteicās.

—    Pieturi mani aiz kājām, — Batsurs palūdza.

Viņš pārkāra galvu pār krātera šahtas malu un ilgi aplūkoja tumšās sienas.

—    Krātera augšgalā plaisas nav redzamas, — viņš beidzot sacīja, uzmanīgi virzīdamies nost no bezdibeņa. — Dīvaina caurule. Pilnīgi apaļa un atgādina ārkārtīgi liela dižgabala stobru. Protams, Arkādijam taisnība … Tomēr jāuzzina, kur viņš aizķēries. Iesim, spēkavīr!

Viņi atgriezās pie aizas sazarojuma. Ozerovs nebija arī tur.

—    Ļoti dīvaini, — Batsurs noņurdēja, un Žora saprata, ka biedrs noraizējies ne pa jokam.

Batsurs uzrakstīja uz papīra lapiņas dažus vārdus, uzlika zīmīti uz klints bluķa un uz zīmītes stūra nelielu akmeni.

—    Ja tagad nesastapsimies, viņš ieraudzīs zīmīti,— Batsurs sacīja. — Dosimies tālāk . . .

Viņi iegāja aizas kreisajā nozarojumā. Šī plaisa bija tik šaura, ka vietām tikai ar lielām pūlēm varēja izlīst cauri. Sprauga gandrīz pilnīgi tumša. Batsurs ieslēdza lukturi un lēnām virzījās uz priekšu. Žora, smagi elpodams, turējās viņam līdzi. Mugursoma bija jānoņem un jāvelk nopakaļ. Ja tā būtu uz pleciem, Žora jau son šinī akmens slazdā netiktu vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Bet tad eja kļuva platāka. Žora izslējās staltāk, palūkojās augšup un… neko neredzēja. Visapkārt tumsa. Tikai luktura stari apgaismoja šauru, līkumainu eju, kas lēzeni slīdēja lejup.

—    Batsur, mēs esam pazemē! . ..

—    Tu neesi maldījies. Tagad skaties abi acīm, vai nebūs kāda nozarojuma. Turies gar kreiso sienu, es turēšos gar labo. Mēs nedrīkstam apmaldīties . . .

Viņi pagāja vēl dažus desmitus soļu. Eja slīdēja lejup arvien stāvāk.

—    Batsur, te ir gluži vai gaitenis. Ir arī pakāpieni . . .

—    Izpētīsim vēlāk. Tagad drīzāk jāatrod Arkādijs.

Viņi steigšus gāja lejup pa slīpu, platu tuneli. Melnās sienas gludi nopulētas. Klonā cits aiz cita vienādi pakāpieni. Tunelis pamazām liecās, izveidodams pareizu pusloku.

—    Batsur, nozarojums.

Gājēji apstājās. No galvenā tuneļa nošķīrās pa kreisi vēl viens šaurāks tunelis.

—    Žora, paliec šeit. Es apskatīšu blakus tuneli.

—    Bet.. .

—    Ne vārda! Paliec te un gaidi mani!

Batsurs pazuda. Žora sakoda zobus un gaidīja. Laiks šķita apstājies. Viņam likās — pagājusi vesela stunda, bet Batsurs vēlāk apgalvoja, ka esot bijis projām ne vairāk kā desmit minūtes.

Batsurs atgriezās drūms.

—    Tur ir ļoti daudz nozarojumu. Vesels labirints. Slikti, ja Arkādijs būtu gājis tur …

—    Kurp tagad iesim?

—    Mēģināsim iet tālāk pa galveno tuneli.

Viņi atkal devās uz priekšu. Tunelis veda arvien vairāk lejup.

—    Batsur, esam nokāpuši ļoti dziļi.

—    Būs jau labi. Līdz Zemes centram vēl tālu ..«

—    Atkal nozarojums, Batsur!

Jaunais mongolis, zobus sakodis, pateica pāris rupju vārdu.

—    Tagad es apskatīšu blakus eju. Atļauj man, bet tu pagaidi šeit.

Batsurs šaubījās.

—    Es tikai lidz pirmajam nozarojumam …

—    Lai notiek, ej . . . Esi piesardzīgs.

Zora atgriezās pēc dažām minūtēm. Viņš satraukti elpoja. Acis bailēs ieplestas.

—    Tur, tur . . .

—    Kas ir tur?

—    Tur tālāk netiek. Aizgruvums. . . Bet tur . ..

—    Kas?

—    Skelets . . . cilvēka.

Batsurs nolika ieslēgtu lukturi zemē pie tuneļu sazarojuma un devās līdzi Žoram. Pagājuši dažus desmitus metru, viņi atdūrās pret aizgruvumu. Starp akmeņiem balsnēja cilvēka kauli un galvaskauss.

Batsurs uzmanīgi apskatīja kaulus.

—    Tas ir jaunieša skelets. Gandrīz vēl bērna… Varbūt tas bijis Cambins — mirušā vecā sarga mazdēls . . .

—    Vai šis zēns gājis bojā, tunelim sabrūkot?

—     Kas to var zināt? Nogruvums noticis nesen. Varbūt pēc tam, kad šis cilvēks te atkļuvis .. . Paskaties, ko rāda radiometrs!

—    Pietrūcis iedaļu! Šautra apstājusies aiz vislielākās iedaļas.

—    Slikti. Pavisam slikti. Šinī pazemē cilvēki nedrīkst ilgi uzturēties. Šie ir tie bazalta plato ļaunie gari. — Batsurs rādīja uz aparāta šautru. — Mums pēc iespējas drīzāk jāsameklē Arkādijs. Viņš ir nepiesardzīgāks, nekā biju domājis.

Batsurs un Žora gāja lejup pa galveno tunelī vēl kādu stundu un nozarojumos vairs neiegriežas; iezīmēja tikai maršrutu ar šautrām, kuras Žora ar krītu uzvilka uz tuneļa sienas. Vairākkārt Batsurs sauca Ozerovu. Žora spalgi svilpa. Taču viņiem atbildēja vienīgi tāla atbalss.

—    Arkādijam būs jāsadod krietna suta, — Batsurs alkal un atkal uztraukti sacīja. — Vai tad viens drīkst aiziet tik tālu? Viijam vajadzēja mūs uzgaidīt.

—    Velti sēdējam pie krātera, — Žora iebilda.

Batsurs neatbildēja. Tunelis, mezdams līkumu, arvien vēl veda lejup.

Pēkšņi Batsurs apstājās un iesita sev ar plaukstu pa pieri.

—    Bet šī taču ir spirāle! — viņš iesaucās. — Tunelis pa spirāli riņķo ap centrālo krāteri. Lejup dodamies, jau vairākkārt esam apgājuši apkārt vertikālajam kanālam. Šī ir mākslīga eja, kas ved uz vulkāna dzīlēm . . . Arkādijs ir gudrs puisis! …

—    Vējš pūš, — Žora čukstēja.

—    Protams . . . Šeit visur ir vēdināšana. Viņi ir bijuši talantīgi inženieri.

—    Kādi «viņi»?

—    «Viņi», kas visu šo sistēmu izbūvējuši…

—    Bet kas tad ir tie «viņi»? …