Dārdu aizas noslēpums

Vecā klostera sarga mūžs strauji gāja uz beigām. Ārsts necerēja viņu dzīvu aizvest pat līdz tuvākajai slimnīcai. Vecais neēda vairs ne kumosu, gulēja kā koka gabals, vienaldzīgs pret itin visu. Uz jautājumiem neatbildēja, acis vaļā nevēra. Ozerovs un Batsurs visvisādi pūlējās piedabūt, lai viņš ko parunā, bet velti. Pirmajās dienās vecais vēl kaut ko čukstēja, bet tad cieši saknieba lūpas un apklusa.

Ceturtajā dienā pēc zinātnieku atgriešanās no klostera izbeidzās radiotraucējumi. Radistiem izdevās nodibināt sakarus ar Tonhilu un paziņot, ka ekspedīcijas nometnē atrodas smagi sasirdzis cilvēks, kas steidzami jāievieto slimnīcā.

Otrā rītā Zunduins Očirs atbildēja ar radiogrammu un lūdza iekārtot nometnes tuvumā laukumu, lai tajā varētu nolaisties sanitārā lidmašīna.

Tumovs tūlīt aizbrauca izraudzīt lidmašīnas nolaišanās vietu.

Ozerovs sēdēja teltī un domīgi šķirstīja lauka dienasgrāmatu lappuses. Pa durvīm pabāza galvu Batsurs.

—    Neko neesmu izdomājis, — Arkādijs atbildēja uz jaunā ģeologa vaicājošo skatienu. — Vesela čupa savrupu vērojumu un faktu. Daudzi no tiem apšaubāmi. Trūkst paša galvenā. Nekad vēl pats sev neesmu licies tik nevarīgs.

—    Ja vecais sāktu runāt… — Batsurs piebilda un nopūtās.

—    Laikam gan viņš paņems sev līdzi kapā to, ko zina. Turklāt jājautā — vai viņš vispār zina kaut ko svarīgu.

—   Ja mēs vēl paliktu šeit vienu vai divas nedēļas? — Batsurs ierosināja, pārbaudoši lūkodamies uz Ozerovu.

—    Ko mēs te darītu?

—    Turpinātu plakankalnes pētīšanu.

Ozerovs šaubīdamies pagrozīja galvu un piecēlās no galda.

—   Pēc dažām stundām ieradīsies lidmašīna, — Batsurs sacīja.

Viņi izgāja no telts. Vēja nebija. Sausa, smacējoša tveice ieskāvusi tuksnesi. Karstums strāvoja no duļķainās zilivioletās debess, karstums dvesa no nokaitušās, akmeņainās zemes, karstums plūda no tuvējām melnibrūnajām kraujām.

Ārsts kopā ar kādu strādnieku iekārtoja virs sanitārās telts baltu sauljumu.

—   Tādas svelmes vēl nav bijis, — teica ārsts, pavērsdams augšup sviedriem noplūdušo seju. — Dzeru un svīstu, svīstu un dzeru.

—   Kā šodien jūtas jūsu pacients? — Ozerovs vaicāja.

—    Ar vienu kaju viņš ir jau tur… — Ārsts izteiksmīgi savieba seju. — Otru kāju noturu uz bedres malas ar iešļircinājumiem. Tomēr tas ir tikai dažu stundu jautājums.

—    Pēc jūsu domām — kāpēc viņš mirst?

Ārsts noņēma platmali un slaucīja ar kabatas lakatiņu nosvīdušo pliko pauri.

—    Es varētu jūs apstulbināt ar desmitiem diagnožu, starp kurām pirmajā vietā būtu vecums, vispārējs spēku izsīkums, bet… — ārsts apklusa.

—    Bet? … — Ozerovs jautājoši atkārtoja.

Ārsts samulsis nopūtās.

—   Nevaru šeit izdarīt nepieciešamās analīzes; manas domas ir tikai hipotēze un varbūt visai pārdroša. Manuprāt, večuks mirst no staru slimības.

Ozerovs un Batsurs pārmija skatienus.

No telts atskanēja kluss vaids. Ārsts pašķīra marles aizkaru un iegāja tumšajā durvju ailē. Ozerovs un Batsurs viņam sekoja.

Vecais gulēja nepakustēdamies. Viņš bija tik izģindis, ka kaulu apveidi nojaušami pat cauri plānajam palaga audumam. Šķita — saliekamajā gultiņā ielikts cilvēka skelets. Vecā vira acis bija aizvērtas, bet lūpas brīžiem lēnītēm kustējās. Ārsts saņēma nevarīgo roku, sataustīja pulsu. Ozerovs un Batsurs pieliecās gluži klāt pie slimnieka sejas, cenzdamies saprast, ko čukst bālās lūpas.

—    Šķiet, viņš kādu sauc? — Ozerovs sacīja un palūkojās uz Batsuru.

—    Csst, — jaunais mongolis viņu aprāja. — Tas laikam tā zēna vārds. Ja mēs pamēģinātu? …

—    Cambin! — večuks atkal čukstēja.

Batsurs saudzīgi, bet noteikti pastūma nost no slimnieka gultiņas ārstu un Arkādiju, nometās uz ceļiem, uzlika roku uz slimnieka krūtīm.

—    Es esmu Cambins, — klusi, bet skaidri viņš teica mongoļu valodā. — Esmu atgriezies pie tevis. Vai tu dzirdi?

Vecā sejā pavīdēja kaut kas līdzīgs smaidam.

—    Tu esi dzīvs. .. Pērkondārdu gari tevi, puisīt, nav nobendējuši? . .. Tu iekāpi Dārdu aizas rīklē un esi atgriezies sveiks un vesels… Tagad nomiršu mierīgu prātu. .. Vai atradi pērkondārdu garu svētās, mirdzošās plāksnes?…

—    Atradu … — Batsurs atbildēja.

—    Puisīt, nevienam nesaki nekā par to. Neizpaud veco Gobi noslēpumu uzplijīgiem ļaudīm. Ja viņi uzzinās Dārdu aizas noslēpumu, Gobi novadu piemeklēs lielas nelaimes … Paslēp to, ko esi atradis. Steidzies uz Atasula alām … Pazemes templī noliec savu guvumu pie Lielā Lamas tēla kājām. Blakus tai vienai spožajai plāksnei… Vai atceries? Tempļa sienā iecērt uzrakstu … Arī tu esi veicis varoņdarbu, iekļuvis Dārdu aizā. Lai saglabājas tavs vārds . .. izredzēto vidū … Es aizeju … Tu stāsies manā vietā . . . Paies piecas ziemas, un pērkondārdu garu trakošanas dienā tev… tev vajag…

Večuka balss skanēja arvien klusāk un beidzot apdzisa pavisam. Brīdi lūpas vēl kustējās, bet bez skaņas. Tad tās nodrebēja. Izžuvušais augums tikko manāmi sarāvās un sastinga.

Batsurs satraukti nopūtās un piecēlās kājās.

Ārsts piegāja, noliecās pār slimnieka gultiņu.

—    Pagalam, — viņš teica, pasliedams galvu. — Vai sapratāt, ko viņš tur murgoja?