Dārdu aizas noslēpums

Očiram viņi deva steigā uzrakstītas vēstules. Tumovs lāgu lāgiem satraukti raudzījās uz debesīm. Lidmašīnas rūkoņa vēl nebija dzirdama. ,

Vējš pūta stiprām brāzmām; smilšu kāpas kūpēja arvien vairāk. Sārtenā saules ripa blāvi spīdēja cauri dzeltganējai putekļu dūmakai.

Lidmašīna parādījās negaidīti. Tā aizdrāzās tieši virs sapulcējušos galvām, un pēc brītiņa mašīnas riteņi pieskārās pie zemes.

Ozerovs un Batsurs izkāpa no kabīnes. Arkādijs, kā  jau allaž, izskatījās gauži mierīgs un nāca, cieši iekodis zobos apdzisušu pīpi. Batsura melnīgsnējā seja aiz uztraukuma bija bāla.

Ozerovs klusēdams paspieda roku lidotājam un piegāja pie Očira.

—   Vai apskatījāt visu vajadzīgo? — diplomāts painteresējās.

—    Pa daļai apskatījām un ļoti,pateicamies jums par izpalīdzību, — Arkādijs atbildēja un aizsmēķēja pīpi.

—    Ienesiet lidmašīnā mirušo, — Tumovs pavēlēja.

—   Kungi, kungi! — Pigasters uztraucās. — Vai šinī lidmašīnā vedīs līķi? Tad mēs nelidosim. Vai nu mēs, vai līķis!

—   Pigastera kungs, es ļoti ļoti nožēloju, bet otrreiz lidmašīna šeit nevarēs ierasties. Arī es braukšu ar šo lidmašīnu un atļaujos piebilst. . .

—   Uz zārka sēdēdams, nekad neesmu lidojis un nelidošu, — Pigasters aizsvilās. — Neaizmirstiet, ka esmu Savienoto Valstu pārstāvis.

—   Pigastera kungs, — Očirs vēlreiz atsāka, — apstākļi tā sagadījušies, ka mums jāsteidzas. Baidos, ka pēc pusstundas lidmašīna vispār vairs nevarēs pacelties.

—   Savu vārdu esmu teicis un no tā neatkāpšos, — amerikānis atcirta. — Bet jūs tagad izlemiet. . .

Viņš apsēdās uz kofera un sakrustoja uz krūtīm garās rokas.

Očirs sāka šaubīties; viņš jautājoši paskatījās uz Ozerovu, pēc tam uz Tumovu.

Nerunīgais sekretārs pieliecās pie mistera Pigastera auss un kaut ko klusītēm sacīja.

—   Nē! — Pigasters skaļi atteica. — Vai nu es, vai tas līķis!

Mongoļu strādnieki, sapratuši, kas te notiek, sačukstējās, nespēdami apvaldīt sašutumu. Lidotājs bažīgi raudzījās gan uz debesīm, gan uz Očiru.

—   Varbūt ārsti varētu izdarīt sekciju šeit, uz vietas? — Očirs klusu jautāja Ozerovam. — Pēdējā brīdī man negribētos sarežģīt situāciju.

—    Pagaidiet, — tikpat klusu atbildēja Ozerovs. — Pamēģināšu viņu pierunāt. . . Pigastera kungs, — Ozerovs franciski uzbilda amerikānim. — Vai drīkstu palūgt jūs uz pāris vārdiem?

—   Lūdzu, — vīzīgi, bet ar izbrīnu atbildēja amerikānis un piecēlās no sava kofera.

Viņi pagāja sāņus.

—   Očira kungs tomēr priekšroku dod līķim, — Ozerovs pavisam mierīgi sacīja. — Viņš to lūdza jums pateikt. Ja vēlaties, varat atgriezties nometnē . ..

Pigasters galīgi pārsteigts pakāpās soli atpakaļ. Aiz dusmām viņam aizrāvās elpa.

—    Es, es . .. — viņš ierunājās angliski.

—    Bet es domāju, ka jums tādu nieku dēļ nevajadzētu vilcināties ar aizbraukšanu, — Ozerovs aukstasinīgi turpināja, nenolaizdams acu no amerikāņa. — Atceļš, automašīnā braucot, būs ilgs un nogurdinošs. Mans draugs Batsurs un es jutīsimies gauži nelaimīgi to neērtību dēļ, kādas jums varbūt nāksies pārciest. Tāpēc mēs lūdzam, lai jūs lidojat. Turklāt Vašingtonā priekšniecība, šķiet, gaida ierodamies jūs ar ziņojumu. Vai vērts padarīt jūsu šefus tik nepacietīgus . , .

Pigastera uzacis nervozi sarāvās un sastinga. Acīs pavīdēja bailītes.

—    Kā jūs teicāt? — viņš pārjautāja.

—    Es teicu, ka vecā vīra līķi aizvedīs ar šo lidmašīnu. Un man šķiet, ka arī jums nav iemesla vilcināties ar aizceļošanu. . . Tumova kungs apgalvo, ka drīz sākšoties rudens smilšu vētras. Jūs labi zināt, cik nejaukas ir smilšu vētras Gobi dienvidos.

Pigasters klusēdams kodīja plānās lūpas. Liekas, viņš gaidīja, vai Arkādijs neteiks vēl kaut ko.

Ozerovs bez steigas aizsmēķēja pīpi, ievilka krietnu duinu. Vējš svilpoja aizvien negantāk, strūklām raudams nost no kāpu mugurām smiltis.

Amerikānis klusēja. Ozerovs tikko jaušami paraustīja plecus un pagriezās uz projām iešanu.

—    Ozerova kungs, pasakiet visu līdz galam, — Pigasters klusi ierunājās. — Lāgā nesapratu jūsu vārdu zemtekstu. Spēlējiet ar atklātām kārtīm vai, kā krievi saka, — neturiet akmeni azotē.

—    Mani akmeņi ir tikai iežu paraugi, profesora kungs. Jel saprotiet, jūsu ietiepība manī rada tādu kā izbrīnu. Jūs taču esat gudrs vīrs … Atcerieties, ko mēs runājām pie klostera drupām.

Pigasters izbailēs sāka mirkšķināt acis un iekāsējās.

—    Man šķita, ka tie nebija tikai pieklājības dēļ… vai pārlieku karstā laika dēļ teikti vārdi, — Ozerovs nobeidza.

Amerikāņa seja nosvīda sīkām sviedru lāsēm. Tomēr viņš vēl rada sevī tik daudz spēka, lai pasmīnētu:

—    Vai arī konjaka ietekmē teikti vārdi, jūs gribējāt sacīt. .. Jā, tas krievu konjaks . . .

—     Atkal jūs mani neesat sapratis, — Ozerovs iebilda. — Es nemaz netiku domājis par to sarunas daļu, par kuru, liekas, domājat jūs. Toreiz man tikai šķita, ka aiz zinātnieka — politiķa maskas esmu saskatījis zinātnieku — cilvēku. Lai pārbaudītu kādu mūsu hipotēzi, vecā vīra līķis ir jānogādā uz Ulanbatoru. Tikai tur iespējams noskaidrot, kāpēc viņš miris. Tādēļ biju iedomājies, ka jūsu personā cilvēks kādreiz var gūt pārsvaru pār politiķi. Bet varbūt esmu maldījies.