Dārdu aizas noslēpums

Pigasters kļuva pavisam nopietns. Viņš izņēma no kabatas lielu, rūtainu lakatiņu un slaucīja seju, raudzīdamies uz kūpošajām smilšu kāpām.

—    Nē, jūs neesat maldījies, — viņš beidzot sacīja. — Un esat izvēlējies pareizu ceļu. Esmu sajūsmināts par jums … Jūs esat bīstams pretinieks vai. .. gluži vienkārši ļoti godīgs cilvēks. Lai gan ļoti godīgi cilvēki vienmēr ir visbīstamākie. Protams, es nespēju noraidīt ne jūsu lūgumu, kolēģi, ne jūsu drauga Batsura kunga lūgumu.

—    Pateicos. Tātad …

—    Tātad atzīstu sevi par uzvarētu. Otro reizi. .. Tomēr strādāšanu kopā ar jums atcerēšos ar patiesu prieku. Ceru, ka varēšu jūs kādreiz apsveikt Amerikā. Bet…

—    Bet? …

—     Redziet, kolēģi, tāpat ka visi amerikaņi, esmu lietišķs cilvēks. Un. . . es gribētu salikt punktus uz visiem «i» . . . Noslēgsim džentlmeņu vienošanos: jūs vairs neatgādināsiet manas kļūmes, un es aizmirsīšu to, ko jūs sacījāt Očira kunga vārdā. Atzīstieties, visu teikto jūs pats izgudrojāt. Očira kungs pat tagad vēl nav īsti drošs, vai mongoļu sprāgoņu nevajadzēs izsviest no lidmašīnas.

—     Ja tas jums tik svarīgi, nesākšu jūs pārliecināt par pretējo. Labprāt pieņemu džentlmeņu vienošanos.

—    Norunāts. Tātad mēs tūlīt šķirsimies. Saprotiet mani pareizi, Ozerova kungs, neesmu patiesības pretinieks. Kā teica jūsu mongoļu draugs: ceļu ir daudz, taisnība viena. Mēs šeit esam ieradušies katrs ar saviem uzskatiem. Izrādījās, ka taisnība ir Tumova kungam. Gods viņam un slava. Ticiet, ka, atgriezies Savienotajās Valstīs, negrēkošu pret patiesību.

—    Bet kā tad būs ar jūsu ziņojuma zemtekstu?

—    Vai tiešām arī to esmu izpļāpājis? — Pigasters brīnījās. — Ai, ai, ai, cik nepatīkami! … Ozerova kungs, jums tomēr ir apbrīnojama atmiņa. Tas «zemteksts» nebūs domāts publicēšanai. Katrs taču kalpo savām idejām. Tomēr ticiet man, es aizbraucu . .. mazliet citāds, nekā atbraucu. Atzīties, ka esi kļūdījies, — tas jau ir daudz. . . pat zinātniekam, jo arī viņš ir cilvēks.

Pie viņiem steigšus pienāca Tumovs. Uzacis dusmīgi sarauktas, acis nikni zvēroja. Viņš bija dziļi sabazis dūres putekļu mēteļa kabatās, it kā bīdamies, ka nesavaldīsies un laidīs dūres darbā.

—    Paklausieties, — viņš skarbi ierunājās, — pēc piecām minūtēm …

—    Okei, Tumova kungs, — Pigasters viņu pārtrauca, — mēs nupat runājām par jums. Jūsu viedoklis uzvarējis. Aizbraucu, būdams jūsu piekritējs. Kungi,— Pigasters skaļi uzrunāja klātesošos, — mans cienījamais kolēģis mani ir pārliecinājis. Es lidošu ar šo mašīnu.

Nožēloju, ka man jāatstāj jūsu patīkamā sabiedrība, Novēlu visiem laimīgu ceļu!

Pirms iekāpšanas lidmašīnā Očirs cieši paspieda Arkādijam roku.

—   Jūs aprokat savu talantu, — Očirs jokodamies sacīja un uzsita Ozerovam uz pleca. — Jums jākļūst par diplomātu. Novēlu izdarīt interesantus atklājumus Gobi dienvidos.

*

Trīs dienas un trīs naktis smilšu vētra trakoja plakankalnes piekājē. Vējš plosīja teltis, apgāza automašīnu. Bieza, ruda dūmaka aizsedza tuksnesi. Sauli vairs neredzēja. Smilšu mākuļos šaudījās zibeņi; dobji pērkona grāvieni granda pār plakankalni, daudzkārt atbalsojās dziļajās aizās. Vēja nestās smiltis bezgalīgā straumē joņoja pāri nometnei. Veselas smilšu kaudzes sakrājās virs pārtikas kastēm un degvielas tvertnēm.

Ļaudis paslēpās teltīs, drausmīgi klepoja necaurredzamajā, smalkajā putekļu duļķē. Putekļi padarīja cilvēkus aklus, kairināja un kveldināja rīkli. Nevarēja aizkurt ugunskurus, aizdedzināt prīmusus. Vētra sāka trakot drīz pēc lidmašīnas aizlidošanas un stundu no stundas, šķiet, kļuva arvien negantāka. Nometnē ekspedīcijas dalībnieki neko nezināja par lidmašīnas likteni. Vētra pārtrauca arī radiosakarus.

Tumovs, zvilnēdams gultā guļammaisā, dusmu pilns mēģināja atrunāt Ozerovu un Batsuru, kas atpūtās turpat zemē uz tūbas paklājiem.

—   Dulnie, kur jūs brauksiet? Tagad šādas vētras gadīsies arvien biežāk. Tuvojas rudens. Vai dzīve jums jau apnikusi?

—    Vēl viens skorpions, — Batsurs teica, neko neatbildējis uz Tumova jautājumu, un ar veseri iegāza pa teltī ieklāto brezentu. — Pat skorpioni vairs nevar paciest šo smilšu puteni. Neatlaidīgi rāpjas teltī cits pēc cita.

—    Ja sāks streikot motors, — Tumovs turpināja, *— ko darīsiet tuksnesī vieni paši simtiem kilometru no apdzīvotam vietām un akam? — Viņš saka nevaidami kāsēt.

—     Igor, velti tu esi tik daiļrunīgs, — Ozerovs klusu sacīja. — Jautājums ir izlemts: vētra rimsies, un mēs brauksim. Varbūt mums tagad ir radusies izdevība, kas nekad vairs neatkārtosies. Kad vēl kāda ekspedīcija nokļūs šinī novadā? Mums jānoskaidro viss, kas vien mums pa spēkam noskaidrot.

—     Dzīšanās pakaļ rēgam! — Tumovs kliedza. — Es vēl jūs saprastu, ja jūs turpinātu darbus Adžbogdo apkārtnē. Bet doties neizpētīta tuksneša vidienē, aizbraukt simtiem kilometru no plato, ko jūs paši uzskatāt par pētījumu galveno objektu, — to jau nedarītu pat vājprātis.

—     Dažreiz ir lietderīgi attālināties no pētījumu objekta, — Ozerovs piebilda. — Tuvumā sīkumu dēļ ne vienmēr var saskatīt galveno.