Dārdu aizas noslēpums

Batsurs pazuda drupās. Ozerovs uzmanīgi raudzījās vecajā vīrā, kas sēdēja zemē uz akmens plāksnēm. Viņa galva šūpojās kā pulksteņa svārsteklis. Bālās, plānās lūpas klusu kaut ko čukstēja. Ozerovs piegāja tuvāk, sāka klausīties. Večuka neskaidrā purpināšana varēja būt tiklab lūgšana, kā arī lādēšanās.

Pēc brīža Batsurs atgriezās.

—   Tur ir tikai satrunējušas panckas, trauku lauskas … un kauli. Šķiet, vecais pārticis no sikspārņiem un čūskām. Iesim, — viņš skubināja večuku.

Vecais paklausīgi piecēlās un, arvien vēl murminādams, devās līdzi Batsuram.

Kad viņi piegāja pie nogruvuma, kas bija norobežojis aizu, vecais apstājās.

—   Nē, nē! — viņš kliedza. — Jūs mani vedat pie dārdu gariem. Es gribu nomirt tepat. . .

Batsurs ar varītēm stiepa veco sev līdzi.

Pie mašīnas viņus gaidīja palagā ietīstījies Pigasters.

—    Kolēģi, atvainojiet mani par šo maskarādi, — viņš uzrunāja Ozerovu. — Neliels starpgadījums. Batsura kungs pārsēja ar mana krekla strēmelēm galvu. Ja negadītos viņš… — amerikāņa lūpas nodrebēja.

—    Batsura kungs, jūs man izglābāt dzīvību… Es…

—   Blēņas, — mongolis steigšus sacīja, — labāk paskatieties, ko mēs atvedām.

—   Ahā, gūsteknis, — Pigasters sarauca augšup uzacis. — Varbūt viņš uzrīdījis man to leopardu?

—   Tas ir vecais klostera sargs, — Ozerovs teica,

—    bet liekas . . .

—    Viņš tūlīt jāiztaujā, — Pigasters sarosījās.

—    Varbūt vecais kaut ko zin… Šādas tikšanās dēļ bija vērts ceļot šurp un izbaudīt leoparda nagu kampienu. Atļaujiet uzdot jūsu gūsteknim dažus jautājumus!

—   Šķiet, viņš nav pie pilna prāta, — Ozerovs piesardzīgi iebilda.

—   Vēl jo labāk. No trakiem vieglāk kaut ko izspiest. — Pigasters pievilka ciešāk palaga malu un berzēja rokas. — Ceru, ka neiebildīsiet pret šo mazo interviju?

Ozerovs paraustīja plecus.

—    Nāc šurp, — Pigasters pamāja ar pirkstu vecajam vīram. — Nenāksi? Okei! … Ja Muhameds neiet pie kalna, kalns var iet pie Muhameda.

Amerikānis mazliet klibodams aizgāja pie sirmgalvja, kas zvilnēja zemē, un apsēdās viņam pretim.

—    Pirmkārt, pasaki, — Pigasters teica, — cilvēks tu esi vai rēgs?… Tu klusē… Kāpēc klusē? Vai nezini?

Ozerovs neizpratnē paskatījās uz Batsuru.

—    Konjaks! — jaunais mongolis klusītēm sacīja. — Iedevu zāļu vietā.

—    Lūdzu, vienu brītiņu nerunājiet! — Pigasters negaidot teica skaidrā krievu valodā. — Jūs nejaujat nodibināt ar viņu kontaktu. Nevis konjaks, bet hipnoze . . .

Ozerovs un Batsurs pārsteigti blenza viens otrā, — šaubījās, vai nav pārklausījušies.

—    Vecais spoks, atbildi! — Pigasters mongoliski turpināja. — Kad pēdējo reizi redzēji tuksnesī cilvēkus . . . vai rēgus, jo tas ir vienalga? Saki! … Nu saki! … Es gaidu.

Vecais, uz sakrustotām kājām sēdēdams pretim Pigasteram, lēnītēm šūpoja galvu. Acis viņam bija ciet.

—    Runā, — Pigasters neatlaidās, — skajāk!

—    Pērkondārdu garus redzēju pirms piecām ziemām, — vecais virs skaidri teica, tāpat vēl aizvēris acis. — Dienā un stundā, kad viņi trakoja, sadūšojos un tuvojos viņu alai. Citādi darīt nevarēju. Meklēju mazdēlu . . . Viņi mums uzsūtīja nelaimi. Atņēma man spēkus un neatdeva mazo. Ka mani piemeklējusi sodība, to tūlīt vēl neatskārtu . . . Noģidu tikai vēlāk . . . Vecajam lamam Uerenam bija taisnība. Viņš zināja visu . . . Viņš vēlēja iekalt robus . . .

Sirmgalvja balss kļuva arvien vārgāka un beidzot apklusa.

Ozerovs gandrīz vai sastinga, neatlaidīgi klausīdamies. Šķita, ka večuks ir pa pusei hipnotizēts.

«Kaut nu amerikānim izdotos viņu vēl piedabūt pateikt kādu vārdu,» Arkādijs nodomāja. «Šķiet, Pigasters nodibinājis ar šo vājprāti kontaktu. Cik ilgi šis kontakts turpināsies?»

—    Blēņas, — Pigasters skaļi teica. — Tu runā par kaut ko citu. Man nav jāzina, kas noticis pirms piecām ziemām. Man jāzina, kas noticis pagājušajā ziemā, pavasari, šovasar.

—    Neprasi, — vecais ievaidējās un ar izdēdējušām rokām aizsedza seju, — neprasi. Es nezinu. Nebija spēka . .. Dārdu garus neesmu redzējis. Neko neesmu redzējis … Gaidīju nāvi… Ļauj man nomirt. .. mierīgi …

Starp brūnajiem pirkstiem, kas izskatījas kā no kaula izdrāzti, pa grumbainajiem, pelēkajiem vaigiem ritēja asaras.

—   Pietiek, — Batsurs skarbi sacīja, —nevajag viņu mocīt! Viņš ir vecs un slims . . .

—    Liecieties mierā, — Pigasters aizvainoti saknieba lūpas, — man jānoskaidro … Vai tad nedrīkstu nopratināt vismaz vienu trako, vismaz vienu spoku, ja šinī nolādētajā tuksnesī nav normālu cilvēku? Gribu uzzināt, vai pavasarī viņš nav redzējis kādu .. . ekspedīciju.

—    Tas taču ir prātā jucis večuks, vai tad jūs vēl neredzat?…

—    Tāpēc jau es tik ļoti pūlos. Sitais katrā ziņā pateiks taisnību. Kolēģi, tā taču ir? — Pigasters uzrunāja Ozerovu. — Bet varbūt jūs, kungi, neesat ieinteresēti, lai es uzzinu taisnību? . . .

—    Turpiniet, — Arkādijs norūca, zobus sakodis.