Dārdu aizas noslēpums

—     Man ļoti patīk krievi, — amerikānis pēc īsa brīža turpināja, — it īpaši krievu zinātnieki. Piemēram, misters Tumovs. — Pigasters izteiksmīgi pacēla pirkstu. — Tas ir patiesi izcils zinātnieks. Bazalta plakankalne kondensē saules enerģiju — lieliska doma. Apbrīnoju, kā gan krievi nebaidās runāt par saviem atklājumiem, iekām tie nav publicēti.

—    Tā jau tikai iepriekšēja hipotēze, — Arkādijs piebilda.

—    Jā, jā, saprotu. Bet pie mums tas … nav parasts, mister Ozerov. Gudru domu viegli piesavināties un uzdot to par savējo. Dārgais mister Ozerov, nav šaubu, ka arī jūsu doma ir vērtīga. «Zemes dzīļu lieljaudas neitronu izstarojums.» Tas ir kaut kas jauns un drosmīgs. Taču runāšu vaļsirdīgi. Es jūsu domai nepiekrītu. Man kā ģeofiziķim tuvāki un vairāk saprotami ir mistera Tumova uzskati. Ceru, ka jūs neņemsiet ļaunā manus vārdus…

Atgriezās Batsurs un stiepa līdzi nule nodīrāto leoparda ādu. Pigasters varen vērīgi to apskatīja un pagrozīja galvu.

—     Lielisks zvērs. Nevis leopards, bet īsts tīģeris. Tādu ādu man patiktos izklāt savā kabinetā.

—    Leoparda āda pieder jums, — jaunais mongolis bez jebkādas dižošanās sacīja.

—    Ķēnišķīga dāvana! Nespēju atteikties. Mister Batsur, esmu jums divkārt pateicīgs.

—    Bet nu gan brauksim, — Ozerovs ierunājās.

—       Un viņš! — Pigasters parādīja ar pirkstu uz klostera sargu. Vecais sēdēja klinšu ēnā un klanīja kailo pauri, kas šķita kā no vaska veidots.

—    Viņu, protams, ņemsim līdzi.

—   Jāpiesien gan būs, lai pa ceļam neizlec no mašīnas, — Batsurs piebilda.

Vecais nelikās ne zinis. Acis pievērtas, lūpas klusītēm kaut ko čukstēja. Amerikānis šķebinādamies pavirzījās nostāk, kad Batsurs iestūma veco mašīnā un ietīstīja brezenta apmetnī. Gaziks bez steigas ripoja atpakaļ pa šorīt iebraukto sliedi.

Nometnē ceļinieki atgriezās naktī. Pigasters visu laiku nebilda ne vārda.

Ierāvies sēdekļa stūrī, viņš saviebies šad un tad pašķielēja uz savu nekustīgo kaimiņu.

Tumovs viņus jau gaidīja. Pēc Igora sejas Ozerovs tūlīt saprata, ka nometnē kas noticis. Pigasteru un večuku nodeva ekspedīcijas ārsta gādībā, Ozerovs un Batsurs iegāja Tumova teltī.

Vakariņas ēdot, Arkādijs īsos vārdos pastāstīja par braucienu. Tumovs klausījās un klusēja. Pat vēsts, ka Pigasters pēkšņi sācis runāt krieviski, šķiet, neradīja Igorā izbrīnu.

Kad Ozerovs savu stāstu bija beidzis, Tumovs klusēdams izņēma no karšu somas un nolika uz galda kādu priekšmetu.

Tas bija diezgan prāvs, plakans caurspīdīga kristāla gabals. Elektriskās spuldzes gaismā kristāls iedzirkstījās visās varavīksnes krāsās.

—   Tik liels dimants! — Batsurs pavisam pārsteigts iesaucās. — No kurienes?

Ozerovs paņēma kristālu un ļoti uzmanīgi aplūkoja.

—    Ja šis tiešām ir dimants, — viņš beidzot sacīja, — tad neapšaubāmi vislielākais, kāds jebkad atrasts uz mūsu Zemes. Šī plāksnīte sver apmēram kilogramu. Kur tā atrasta?

—   Žora to šodien atradis starp oļiem vienā no plakankalnes aizām.

—      Nepavisam nav apdilusi, — Ozerovs piebilda. -— Visas šķautnes asas. Vai atrasts viens pats dimants?

—    Protams. Šādi dimanti dučiem apkārt nemētājas.

Ozerovs iedeva spīguļojošo kristālu Batsuram. Jaunais ģeologs aiz sajūsmas paklakšķināja mēli.

—    Nu? — Tumovs vaicāja.

—    Apbrīnojams dimants, — Batsurs teica, un satraukumā viņa balss iedrebējās.

—    Arkādij, bet ko sacīsi tu?

Ozerovs vēlreiz paņēma kristālu, ilgi vēroja tā šķautnes un plaknes caur lupu, smagi nopūtās un uzlika kristālu uz galda.

—    Nezinu, kas tas tāds ir, — viņš teica, — bet, manuprāt, dimants gan nav.

Tumovs tīri vai palēcās no sēdekļa. Pakampis ar vienu roku visās varavīksnes krāsās dzirkstošo kristālu un otrā rokā pelēcīgu minerāla plāksnīti, viņš tās piegrūda Arkādijam pie acīm un kliedza:

—    Šis ir korunds — cietības ziņā dimanta tuvākais kaimiņš, tu to labi zini. — Paskaties! — Viņš ar spožā kristāla šķautni vilka svītru uz korunda plāksnītes. Radās dziļa rieviņa asām malām. — Redzi nu! Neesot dimants? Bet korundu griež kā sviestu . . .

Ozerovs vēlreiz paņēma mirdzošo kristālu, atkal apskatīja to, ieskrāpēja svītru korundā un atdeva kristālu atpakaļ Tumovam.

—    Un tomēr dimants tas nav, — viņš nešaubīgi atkārtoja. — Šī viela daudz cietāka nekā dimants. Atkal viena mīkla …

*

Veselas trīs dienas ekspedīcijas dalībnieki meklēja vēl kādu drumslu no apbrīnojamā minerāla, ko Tumovs bija nosaucis par dimantu, bet meklējumi bija nesekmīgi. Ne aizās izžuvušo gultņu oļos, ne zaļganbrūnajās smiltis nemanīja ne to vismazāko dīvainā minerāla graudiņu.

Ozerovs pirmais ierunājās, ka meklēšana jāpārtrauc.

Jānoskaidro vispirms, kas tas ir par minerālu,— viņš pārliecināti sacīja, — un tikai pēc tam jāmeklē. Varbūt šai vielai nav nekā kopēja ar plakankalnes iežiem.

Misters Pigasters pēc atgriešanās nometnē nenāca laukā no savas telts. Sekretāram viņš lika, lai tas pasakot Tumovam, ka viņš esot ar mieru parakstīt protokolu jebkurā brīdī.