Dārdu aizas noslēpums

«Seno laiku zvaigžņu lūkotava?» Arkādijam pazibēja apziņā doma. «Bet diez vai? Pa spraugām bija iespējams vērot debesi tikai savus desmit vai divpadsmit grādus virs apvāršņa. Ja nav nekādu instrumentu, tad debess spīdekļu novērošana tik zemu ir gauži nepietiekama.»

Bija pavisam piecas spraugas. Katrā pēc kārtas ielūkojies, Ozerovs pamanīja, ka tās cita citai nav gluži paralēlas. Pa austrumu spraugu varēja redzēt sniegiem vainagoto Munhcastuli smaili, pa citām spraugām — vienīgi debesi.

Mirkli pasēdējis uz ikviena akmens sola, kas atradās iepretim katrai spraugai, Arkādijs pamanīja, ka vērotāja galvas augstumā sienā iekalti robi. Visvairāk robu bija blakus vidējam solam. Arkādijs šeit saskaitīja pāri par trīssimt robu vairākās rindās. Nebija šaubu, ka tie iekalti dažādos laikos. Augšējie robi šķita ļoti seni un bija vairs tikko saskatāmi. Apakšējie likās daudz jaunāki. Katram piektajam robam apkārt nemākulīgi iegrebts aplis.

«Mīkla,» Ozerovs domās atkārtoja. «Būtu labi, ja varētu to atminēt.»

Ieskicējis piezīmju grāmatiņā pazemes telpu, «šaujamlūku» izvietojumu, iezīmējis grāmatiņā robus un <ip|us, Arkādijs devās atpakaļ pa tumšo gaiteni un bez kļūmēm izgāja uz plakankalni.

Tūlīt viņš vēl nekāpa lejā pie klostera drupām, bet piegāja pie plakankalnes dienvidu malas, lai uzmestu acis gazikam. Bet mašīnas pie aizgruvuma vairs nebija. Ozerovs izbrīnā paraudzījās visapkārt. Auto bija iebraukts aizas dienvidu klints ēnā, un ap gaziku slaistījās garš cilvēks, no galvas līdz kājām ietinies baltā drānā. Arkādijs labu brīdi neatlaidīgi raudzījās lejup. Baltais ērms arvien vēl staigāja ap mašīnu.

«Ļoti dīvaini,» ģeologs brīnījās. «Kas tas varētu būt?»

Aizgājis līdz kraujā iecirstajiem pakāpieniem, Ozerovs steigšus devās lejā.

Klostera pagalms bija tukšs. Ozerovu pārņēma šaubas, viņš apstājās.

«Skriet pie mašīnas vai sameklēt biedrus?»

Pēkšņi aiz dārza mūra atskanēja balsis. Viens no runātājiem bija Batsurs, otrs — kāds svešinieks, tā balss bija ķērkstoša, trīcoša. Viņi abi runāja, pareizāk sakot, kliedza mongoliski.

Ozerovs pa nodrupušajiem akmens bluķiem uzrāpās uz žoga un palūkojās dārzā.

Batsuram acis zaigoja lielā niknumā, un viņš mācā"> virsū dīvainam, skrandās tērptam cilvēciņam. Tas pārbijies kāpās atpakaļ un purpināja it kā taisnodamies, it kā draudēdams.

Ozerovs nolēca no mūra žoga un uzsauca Batsuram.

Jaunais mongolis paskatījās atpakaļ un priecīgi iekliedzās. Viņš jau gribēja skriet pretim Ozerovam, bet, pamanījis, ka skrandainis grasās mukt projām, notvēra viņu aiz stērbeles un stiepa sev līdzi.

Batsurs pieveda savu vaņģinieku pie Ozerova, un tas ieraudzīja sīku, izģindušu večuku — kauli un āda. Halāta panckas tikko apsedza viņa izspīlētās ribas. Kājas kailas, visas vienos augoņos. Ap pliko pakausi sirmu matu šķipsnas. Krunkainā seja saviebta niknumā un bailēs.

—   Vai tu redz, meklēju tevi un atradu šo spoku, — Batsurs satraukti stāstīja. — Sāku domāt, ka viņš tevi būs nobendējis.

—   Viņš? — Ozerovs brīnījās, vērīgi lūkodamies večukā. — Pagaidi, pagaidi. Laid viņu vaļā. Vai tiešām tas ir vecais klostera sargs? Vecīt, vai tu vairs mani nepazīsti?

—    Viņš runā tikai mongoliski, — Batsurs ieminējās.

—    Kādreiz viņš runāja arī krieviski. Vecais, paskaties uz mani labi vērīgi! Biju šeit pirms deviņiem gadiem.

—     Nolādētie sātani, es jūs nepazistu, — vecais aizsmakušā balsī murmināja. — Pērkondārdu gari mani nežēlīgi sodījuši par manu neticību. Ļaujiet man mierīgi nomirt!

—    Tas ir vecais sargs, — Ozerovs sacīja. — Nu es viņu pazīstu. Ak dievs, kas viņam noticis!

—    Aiz vientulības un vecuma sajucis prātā, — Batsurs skaidroja.

—    Nē, nē. Vai saprati, ko viņš teica par pērkondārdu gariem? Vecais, pirms deviņiem gadiem kopā ar tevi dzīvoja kāds zēns. Kur viņš ir?

Vecā vīra nespodrajās acīs ieriesās asaras.

—    Visu, visu nolaupīja pērkondārdu gari. Viņi to nozūmēja. Lai nolādēti tie, kas mani atstāja šeit! Nolādu arī jūs, kas nejaujat man mierīgi nomirt!

—    Skaidrs, ka viņš sajucis prātā, — Ozerovs pašūpoja galvu. — Taču viņa murgi neapšaubāmi saistīti ar šeit notikušo traģēdiju.

—    Varbūt viņš dzirdējis kādu leģendu, un večuka slimās smadzenes to vairs nespēj atšķirt no reālajiem notikumiem, — Batsurs šaubījās.

—    Lai nu būtu kā būdams, bet šeit veco nedrīkst atstāt.

—     Protams. Aizvedīsim sev līdzi ar varu. Uzraugi viņu, es ieiešu pazemē, kur viņš mitinājies. Redzēju, no kurienes vecais iznāca. Varbūt paņemt līdzi kādas viņa mantiņas?

—    Esi uzmanīgs, — Ozerovs brīdināja.

—    Tu tāpat, — Batsurs atbildēja. — Drupās ir sniega leopardu midzenis. Viens gribēja nogaršot mūsu amerikāni.

—    Kas viņam noticis?

Vai leopardam? Guļ kādus simt metrus no šejienes. Gaida, lai nodīrājam ādu.

—    Bet kas noticis Pigasteram?

—   Drusku saskrāpēts. Sēž mašīnā.