Dārdu aizas noslēpums

Plakankalnes kraujas drīz vairs nebija saskatāmas aiz dzeltenbrūna] iem pauguriem. Tikai kalnu grēda ar žilbinoši balto Munhcastuli smaili bija vienīgais pieturas punkts bezgalīgajā līdzenumu klaidā, pa kuru lēnītēm ripoja mazais gaziks.

Vecā gultne sen jau pazudusi smiltājos, apvāršņa zilgmē nebija vairs redzama Adžbogdo kalnu grēda, bet gaziks arvien vēl devās uz priekšu. Svelmainais gaiss cirta sejā, kveldināja ādu.

Ceļā gadījās kulanu — īskājamu savvaļas ēzeļu bars. Dzīvnieki pielaida mašīnu pavisam tuvu, pēc tam bez steigas pazuda smilšu kāpās.

—    Zvēri šeit no cilvēkiem nebaidās, — Ozerovs sacīja.

—    Spriežot pēc šo kulanu izturēšanās, viņi nav redzējuši ne automašīnu, ne cilvēkus, — piebilda Batsurs.

Ozerovs pagrieza galvu, uzmeta acis Pigasteram, un Ozerovam šķita, ka amerikānis ļoti vērīgi klausās viņu sarunā.

Ap pusdienas laiku gaziks iebrauca platā, akmeņainā aizā, kas šķērsoja pazemo plakankalni. Aizas gultnē, stāvo, sarkanīgo krauju ēnā pavīdēja zāle, iepriecinādama aci pēc skarbās, vienmuļās akmeņu un smiltāju ainavas. Starp smaillapainiem dzelkšņu krūmiem bija redzami zemo gobu tumšzaļie vainagi, kokveida karaganu audzes, kuras ziemeļos dēvē par dzeltenajām akācijām.

—    Drīz būs klosteris, — Ozerovs ierunājās.

Aiz kāda aizas līkuma ceļu aizšķērsoja nogruvums. Milzīgie dzeltenie un iesarkanie bluķi haotiski blīvējās cits uz cita.

Batsurs apstādināja gaziku. Ceļinieki izkāpa no mašīnas, uzrāpās uz klinšu bluķiem un ieraudzīja klosteri.

Tas atradās aizas paplašinājumā. No dzelteniem, aptēstiem akmeņiem sakrautu biezu mūru atliekas iežogoja lielu, četrstūrainu ēku drupas. Platas akmens kāpnes sniedzās augšup līdz sabrukušajiem portāliem. Vairākas vecas platānas un riekstu koki auga ap sagruvušajām ēkām. Aizas .sienās virs plašajiem koku vainagiem melnēja daudzo klintīs izcirsto ceļļu ailes.

Batsurs skaļi uzsauca. Atbalss labu brīdi atkārtoja viņa kliedzienu, bet tad tūlīt atkal iestājās dziļš klusums.

—    Neviena nav, — Ozerovs sacīja.

—   Nokāpsim lejā un apskatīsim drupas, — Pigasters steidzināja ceļabiedrus.

—   Uzmanieties, — Batsurs brīdināja. — Kur cilvēki aiziet, tur ierodas čūskas.

Trīs vīri ilgi klaiņāja pa drupām. Pigasters fotografēja izgrebto dzegu atliekas un nogāztās kolonas. Batsurs uzmanīgi klausījās, bažīgi raudzīdamies visapkārt.

—   Nekad nevar zināt, ko sastapsim šādās vietās, — viņš klusu teica Ozerovam.

Pēc tam ceļinieki apskatīja dažas celles, pie kurām varēja piekļūt. Tās bija tukšas, tikai vienā iekārtojis sev ligzdu milzīgs maitu ērglis. Ciemiņus ieraudzījis, tas nikni šņāca, draudīgi plātīja knābi, locīja kailo kaklu un, šķiet, nemaz nedomāja atstāt savu mītni ar labu.

—   Cilvēki šeit sen nav bijuši, — Ozerovs piebilda, kad visi trīs nogāja lejā akmens plāksnēm izklātā, plašā pagalmā.

—    Kur dzīvoja tas vecis? — Pigasters jautāja.

—   Nezinu. Mēs ar viņu runājāmies šinī pagalmā. Savā mītnē viņš mūs netika aicinājis.

—    Paokšķerēsim vēl, — amerikānis ierunājās.

Visi trīs nolēma iet katrs uz savu pusi un papētīt

drupas savrup. Ozerovs uzkāpa plato augstākajā vietā. Pigasters iegāja vislielākās ēkas drupās. Batsurs iemeta aci sabrukušajā tornī, pasoļoja gabaliņu gar mūri un apsēdās dārzā pie avota.

«Šis ir bijis bagāts klosteris,» viņš domāja. «Robeža tuvu. Būs nākuši svētceļnieki no Ķīnas . . . Avots droši vien turēts par dziedinošu. Klusa vietiņa. Ozerovam taisnība: karavānu ceļa aizputināšana ar smilšu kāpām kaitējusi klosterim, bet diez vai tas vien būtu spējis aizkavēt svētceļniekus. Kāpēc gan mūki aizgājuši no šejienes? Vai zemestrīces vainīgas?» Batsurs pārlaida skatienu pār drupām. «Bet varbūt zemestrīces nav bijušas galvenās vainīgās? Jāpainteresējas Ulanbatorā. Dīvaini ir arī tas, ka mūki nav izmantojuši avotu pie vulkāniskā plato. Skaidrs — viņi taču zinājuši, ka šāds avots tur ir.»

Spalgs bļāviens uztrieca Batsuru kājās. Tā bija Pigastera balss. Batsurs vienā stiepienā pārlēca pāri zemajam žogam, izrāva no kabatas pistoli un ieskrēja drupu labirintā. Kliedziens atskanēja vēlreiz. Tagad tas šķita ķērkstošs un tāds kā aizsmacis.

Batsurs, lūpas sakniebis, drāzās uz priekšu. Viņš paskrēja garām vienam mūrim, pārlēca pāri otram, uzšāvās augšup pa drūpošām kāpnēm, ar joni atsitās pret kādas dzegas stūri, nolēca, pareizāk sakot, notenterēja no augstas akmens terases, izspraucās cauri dzelkšņainu krūmu biezoknim un izbrīnā apstājās.

Mazā iekšējā pagalmiņā pa akmens plāksnēm cīniņā valstījās Pigasters un kāds rudi brūns zvērs. Batsurs paspēja saskatīt, ka amerikānis abi rokām sakampis zvēru aiz rīkles un pūlas atgrūst plēsoņas atplestos žokļus no savas asinīm noplūdušās sejas. Prātot nebija laika, bet nedrīkstēja arī šaut.

Batsurs pieskrēja klāt, sakampa zvēra brūno skaustu un ar vienu grābienu norāva zvēru no Pigastera un aizsvieda pagalmiņa kaktā. Apjukušais sniega leopards uz mirkli pieplaka pie akmens plāksnēm un tad ar milzīgu lēcienu klupa virsū Batsuram.

Lode trāpīja zvēru lēcienā. Leopards apmeta kūleni un žļakstēdams nogāzās uz akmens plāksnēm tieši pie jaunā mongoļa kājām.