Dārdu aizas noslēpums

Palika vēl vulkāniskais plato. Karavāna jau vairākas stundas ar pūlēm virzījās gar tā austrumu malu. Plakankalne kraujā kritumā beidzās pie akmeņainā priekškalnes līdzenuma. Stāvās, dīvaini izrobotās klintis slējās virs ceļinieku galvām. Dzeguļiem līdzīgi izciļņi, kolonas, ko simtiem metru biezajā lavas un vulkānisko šūnakmeņu slānī bija izgrauzuši vēja virpuļi, izskatījās pēc varen lielām, sagruvušām pilīm, kuras cēluši milži un sagrāvuši milži. Dziļas aizas sniedzās tālu projām augstajā līdzenumā. Vējš tajās iejoņojis svelpa un dūca kā brīnumainu ērģeļu stabulēs.

Batsurs mēģināja ieiet dziļāk vienā no šīm plaisām, bet izrādījās, ka nekur tālu nevar tikt. Jau aiz pirmā līkuma šauro gultni aizšķērsoja pilnīgi stāva, vairākus desmitus metru augsta krauja.

—   Šajās plaisās tā ir parasta parādība, — Ozerovs sacīja. — Bet radioaktivitāte?

—    Normāla, — Batsurs paraustīja plecus.

—    Viss tāpat kā pirms deviņiem gadiem …

No kuras puses jūs toreiz devāties uz plakankalnes vidieni? — Batsurs vaicāja.

—    Vairāk no dienvidiem; tur ir kāda aiza, pa kuru var tikt uz augšu. Blakus bija karsta ūdens avots. Lai gan ari pa plakankalnes virsmu nekur tālu nevar aiziet. Dziļas plaisas no vienas vietas.

—    Kā varējis rasties tik dīvains reljefs? — Batsurs brīnījās.

—    Varbūt lavas plakankalne apakšzemes grūdienu ietekmē sašķēlusies daudzos jo daudzos gabalos, — Ozerovs prātoja.

—    Nekur neesmu redzējis neko līdzīgu.

—    Vaļsirdīgi sakot, neko līdzīgu neesmu redzējis arī es, — Ozerovs pamāja ar galvu.

—     Liekas, it kā ai milzīgu veseri kāds būtu tīšuprāt sitis pa šo augstieni. Gribējis saplacināt, bet tikai sadauzījis gabalos … Pavasaros pa šīm plaisām aizplūst ūdeņi, — Batsurs turpināja. — Paskatieties, gultnē ir straumes nogludināti oļi.

—     Zīmīgi, ka šie oļi radušies no citāda ieža nekā pats plato, — Ozerovs sacīja. — Droši vien lavas slānī ir konglomerātu kārtiņas. Sie konglomerāti sairst, un tā rodas oļu veidošanās materiāls. Katrā ziņā jāpaņem paraugi.

Jau satumsa, kad karavāna sasniedza plakankalnes dienvidaustrumu malu. Šeit stāvās kraujas strauji griezās uz ziemeļrietumiem un sniedzās uz tālo, mēļo kalnu grēdu pusi.

—    Jānudien savādi, — Batsurs brīnījās. — Esam nogājuši gar visu austrumu malu un neesam manījuši ne mūsu mašīnas, ne to pēdas. Biju domājis, ka biedri mūs gaidīs šeit.

—    Jā, dīvaini, — Ozerovs piekrita. — Dīvaini ir arī tas, ka klusē viņu radio.

—    Arkādij Mihailovič, — ierunājās Žora un, vainīgs juzdamies, nodūra acis, — droši vien mūsu radio nav kārtībā. Paklausieties, kādi brīkšķi un brākšķi plūst no austiņām.

Ozerovs uzlika austiņas, brīdi paklausījās, pagrozīja noskaņošanas kloķīšus un, ne vārda neteicis, iedeva austiņas Batsuram.

Mongoļa šaurās acis iepletās, tiklīdz viņš uzmauca galvā austiņas.

—   Žora, kad tas sākās? — Ozerovs prasīja, pamādams ar galvu uz radioaparātu.

—   Vakar vakarā mazliet sprakšķēja, — jauneklis apmulsis skaidroja.

—    Bet šorīt?

—    Stiprāk, bet ne jau tik traki kā tagad.

—   Varbūt magnētiskā vētra? — Batsurs jautāja, noņemdams austiņas.

Ozerovs šaubīdamies pašūpoja galvu.

—   Žēl, ka mums nav magnetometra, — Batsurs piebilda.

—    Pārbaudīsim, kā reaģē kompasi.. .

Visi trīs sameklēja savus kalnu kompasus un atbrīvoja šautras. Tās brītiņu svārstījās, pēc tam apstājās.

—   Nekādas magnētiskās vētras nav, — Ozerovs sacīja un ielika kompasu atpakaļ futrālī.

Pienāca Pigasters. Viņš jau bija paspējis uzkāpt tuvējā augstienē un binoklī apskatīt apkārtni.

Sadzirdējis, ka radio nedarbojas, Pigasters paņēma austiņas un skeptiski pasmīnēja.

—    Kungi, brīnos par jūsu naivitāti, — viņš sacīja. — Radioaparāts pilnīgā kārtībā. Iemesls pavisam cits — kaut kur gluži tuvu, tepat mūsu deguna galā, darbojas traucējumu stacija. Stacija, kas traucē ārzemju pārraides.

Ozerovs un Batsurs saskatījās un nevarēja nociesties nepasmaidījuši. Žora, kuram biedri pārtulkoja Pigastera teikto, nevērīgi iesmējās.

—   Katrā ziņā trokšņi ļoti līdzīgi šādas stacijas traucējumiem, — Pigasters jau sāka laipoties, nervozi raustīdams sirmās uzacis.

Vairākkārt, kamēr gatavoja vakariņas, Žora grozīja radioaparāta kloķīšus. Sprakšķēšana neapklusa, bet arī nekļuva stiprāka. Šķita, ka tepat pavisam blakus kādas neredzamas rokas plēš bezgala garu, stingri savilktu audekla gabalu. Cauri vienmuļajai, skaļajai sparkšķēšanai nedzirdēja nevienu staciju.

Ozerovs domīgi lūkojās ugunskurā — kā tur dega sausie karaganas zari. Pirms deviņiem gadiem šādu radiotraucējumu nebija. Ar ko var būt saistītas šīs dīvainas ētera anomālijas? Cik tālu tās izplatās?

Tonakt Ozerovam bija caurs miegs. Sapņos viņš redzēja, ka klaiņā saltā, necaurredzamā miglā. Jābrien pa plūstošām smiltīm, pūš vēji, visapkārt melna tumsa. Taustīdamies viņš atdūrās pret sienu. Tā bija auksta, nelīdzena kā bazalta klints. Ieraudzīja caurumus un spraugas. Caur tām plūda no tālienes dzeltensārta gaisma, un tirkšķēdami plīsa audumi, tikpat apnicīgi tirkšķēdami kā traucējumi radioaustiņās.

«Tas ir sapnis,» Ozerovs domāja un piespieda sevi pamosties.