Dārdu aizas noslēpums

—    Tātad Žambals nav kļūdījies, — misters Pigasters domīgi sacīja, vērodams sašķaidīto kukaini. — Nolādēts apvidus. — Amerikāņa balss iedrebējās.

Visi atkal rūpīgi pārmeklēja nometnes laukumiņu un ieraudzīja vēl vienu karakurtu — tas ātri ieskrēja starp akmeņiem un pazuda tumsā.

Vairāk neko neatrada.

Ceļinieki apspriedās un nolēma nometni uz citu vietu nepārcelt.

—    Tumsā vēl nolauzīsim kaklu, — Ozerovs sacīja.

Žambals, mongoliski kaut ko purpinādams, apkārt guļvietām aplika virvju gredzenu.

—    Karakurtam tāds striķi nepatīk, — viņš klāstīja Žoram. — Varbūt vairs nenāks …

—    Bet ja pārlec pāri?

—    Ja pārlec, tad varbūt atnāks .,«

Tonakt ari misters Pigasters ne mirkli neaizvera acis.

*

Nākamajā rītā visi seši devās augšup uz kalnu pāreju. Par karakurtiem neviens vairs neieminējās. Tikai Žora kādā īsā atpūtas brīdī klusi teica Batsuram:

—   Mūsu misters šodien nemaz nesmaida. Droši vien visur viņam rēgojas karakurti. Atpūzdamies nekur pat neapsēdās.

—   Žora, tu esi dūšīgs puisis, — Batsurs uzlielīja. — Tagad dienā tev ne no kā nav bail? …

Žora nosarka, bet neteica ne vārda.

Šis Batsurs redz citus caur un cauri. Kā viņš noskārtis, ka Žora vakar traki pārbijies? Patiesību sakot, Žora vakar dikti pārbijās. Kas to zin, cik tādu karakurtu slēpās aizas augšgalā, kur viņi pārnakšņoja? Varēja no rīta pamosties, bet melnais zirneklis uzrāpies uz rokas. To iedomājoties, Žoram riebumā sāka trīcēt pirksti, rāciju uzskaņojot. Radioaparāts sprakšķēja, gaudoja, neko nevarēja saprast.

Žora nespēja nodibināt sakarus ar autokolonu. Laikam vainīgi bija karakurti. Pats ļaunākais, ka neizdevās sazināties arī šorīt. Austiņās skanēja tādi sprakšķi, it kā tuvumā plosītos pats niknākais negaiss. Šķiet, uztvērējā kaut kas nebija kārtībā, bet kas — to Žora neizprata.

«Nu viņi teiks, ka es no radio neko nesaprotu,» Žora nobijās.

Žora pat nosvīda, pamanījis, ka Ozerovs mierīgi raugās uz viņu un pacietīgi gaida, kad varēs sarunāties ar otru grupu; Žora pat sameloja, ka autokolona neatbildot.

«Varbūt kādi vietēji traucējumi,» viņš drūmi domāja, iedams blakus Batsuram. «Bet no kurienes?»

Batsurs smaidīdams brīdi vēroja Žoras saīgušo seju. Pēc tam uzsita viņam uz pleca.

—   Nu, spēkavīr, neskumsti! Un neskaisties. Dusmas dara cilvēku vecu, smiekli — jaunu. Smejies, un viss būs labi.

Ap pusdienas laiku mazā karavāna sasniedza kalnu pāreju. Tas notika gluži negaidot. Gājēji neatlaidīgi kāpa augšup no viena klintsbluķa uz otru. Tik tikko spēja izvilkt kājas, kuras grima sakarsušajās-iežu drumslās, kas švirkstēdamas slīdēja lejup pa stāvajām nogāzēm. Cilvēki vilka un bīdīja zirgus, kuri jau zaudēja pēdējos spēkus. Vienīgā rūpe «— kur likt kāju, sperot nākamo soli. Neviens neskatījās augšup.

Pēkšņi Džungārijas Gobi karstais vējš iebrāzās sasvīdušajās sejās, norāva un aiznesa lejup Ozerova lielo platmali. Klintis pašķīrās. Kāpums bija beidzies. Ceļinieki stāvēja šaurā, augstās kraujās iežņaugtā sedlienē. Brūnas klintis kā milzīgi pakāpieni sniedzās tālu lejup uz lēzenām ieplakām un lielā pierobežas tuksneša plakankalni. Tveikainajā dūmakā izzuda dzeltenie smiltāji, un virs tiem, noslēdzot dienvidu apvārsni, stīdzēja viļņaina, plata, balta svītra — it kā mākoņi, it kā tālu kalnu sniegi.

—    Tjanšans, — Ozerovs sacīja, — Ķīnas Tjanšana vistālākās austrumu grēdas. Starp mums un tām kādi divi simti kilometru platie Džungārijas smiltāji un takiri[1] .

—    Kur ir Ķīnas robeža? — Pigasters jautāja un iekāsējās.

—    Tur lejā tuksnesī savus septiņdesmit kilometrus no šejienes.

—     Un neviens to neapsargā, — Batsurs piebilda, — un neviens neinteresējas, kur tā īsti atrodas. Tur,— Batsurs pamāja ar roku uz dienvidiem, — dzīvo draugi. Bet viņi ir tālu. Viņu ciemati tuksneša otrā malā pie Debesskalnu pakājes. Mūsu tautas šķir nevis robeža, bet plašais tuksnesis.

—    Bet kas ir tā melnā, daudzām plaisām sašķeltā plakankalne, kas atrodas Adžbogdo pakājē? — Pigasters nīgri pārtrauca runātāju, ar abām rokām pieturēdams platmali, ko vējš tīkot tīkoja noraut no galvas.

—    Tas jau ir tas vulkāniskais plato, ko atklājām pirms deviņiem gadiem, — Ozerovs skaidroja. — No šejienes redzama plakankalnes austrumu mala. Augstais līdzenums ir ļoti liels. Tas sniedzas tālu uz ziemeļrietumiem. Šis ir vienīgais šobrīd zināmais jaunā vulkānisma centrs dienvidrietumu Mongolijā. Kaut kur virs šā plato avarējis jūsu mākslīgais Zemes pavadonis.

—   Vai ar mašīnu aizbraukt tur nevar? — amerikānis interesējās.

—    Vietumis var noiet kādu gabalu kājām. Plaisu lielākā daļa parastiem līdzekļiem nav izpētāma. Tur derētu helikopters, ja netrakotu briesmīgie vēji, kas nemitīgi drāžas šurp no Džungārijas.

Karavāna devās lejup uz vulkāniskā plato austrumu malu.

*

Šķērsojot Adžbogdo kalnu grēdu, ceļinieki neko jaunu neatklāja. Aparāti netika reģistrējuši anomāliju pazīmes. Ozerova vērīgais skatiens nepamanīja neko tādu, kas kaut cik atbalstītu viņa hipotēzi.