Bulta, Zvaigzne un Lai

“Mani vairs nesauc Pelle. Es esmu Laī,” lauma teica, un Kastors saprata, ka tā tiešām ir: šī bija pavisam cita būtne nekā Pelle, viņa izskatījās citādi, viņas āda bija citāda, un viņa runāja laumu valodā. Kastoram bija grūti viņu saprast.

“Es negribu, ka tu manis dēļ zaudē brīvību.”

“Brīvību?”

“Visu tavu gaismu paņēma laumu karaliene.”

Laī paraustīja plecus. “Tas ir to vērts. Tu esi dzīvs.”

“Paldies tev par to,” Kastors neveikli teica. Un tad klusēja. Arī Laī klusēja. Paldies ir diezgan nepietiekams vārds, ja ir jāpateicas par dzīvības glābšanu. It īpaši tad, ja tu pats šo savu dzīvību esi apdraudējis kā tāds muļķis.

No neveiklā klusuma mirkļa viņus izglāba Nīnas tuvošanās.

“Nīna? Tu?” Kastors satrūkās. Viņš atcerējās, kā viņi ar Pelli bija Nīnu izraidījuši. Un viņam kļuva neērti. Šķita, ka ir pagājis ļoti daudz laika, un viņam vairs īsti nebija skaidrs, kāpēc tā bija jādara.

“Pārsteigts, ka esmu vēl dzīva?” Nīna noprasīja.

“Es… nē.”

“Protams, tu esi pārsteigts. Tu domāji, ka es neizdzī­vošu viena pati svešā mežā.”

Kastors novērsās. “Piedod,” viņš teica.

Piedod ari šķita diezgan nepietiekams vārds, ja jāat­vainojas par to, ka esi kādu gandrīz nogalinājis.

“Nekas,” Nīna teica un sniedza viņam krūku ar saldi smaržojošu dzērienu. “Laumas novērtēja to, ka es neme­dīju viņu zvērus. Viņas pieņēma mani pie sevis. Es tagad esmu laumu karalienes labā roka.”

Kastors nevilšus saviebās, izdzirdīs pazīstamo lep­numu varētu pat teikt, iedomību Nīnas balsī. Bet tāda jau viņa bija ko gan citu viņš varētu gaidīt?

“Tad jau viss labi,” viņš īgni noņurdēja.

Dzēriens smaržoja patīkami, un Kastora mute vēl joprojām bija sausa.

“Dzer,” Nīna teica.

Kastors aizdomīgi paskatījās uz viņu. “Tu taču vien­reiz jau mēģināji mani noindēt.”

Nīna iesmējās. “Un tu tiešām domā, ka es būtu tik dumja, ka mēģinātu to darīt otrreiz?”

Kastors paraustīja plecus. Tas tiešām būtu dumji no viņas puses, un Nīna nebija muļķe.

“Bez tam, Kastor, kāpēc lai es to mēģinātu? Man vairs nekas nav tev jāpierāda.”

“Un kāpēc lai tu mēģinātu man dot padzerties? Es taču tevi aizraidīju.”

Nīna nepacietīgi izpūta gaisu. “Tāpēc, ka tu dzer no karalienes galda. Redzi?”

Kastors paskatījās un tiešām, Alkai rokās bija tāds pats kauss kā viņam. Laumu karaliene viņus vēroja.

“Lai viņa dzer pirmā,” Kastors ierosināja.

. “Nē, dzer tu pirmais, viņa taču ir karaliene,” Ņina atteica.

Kastors vilcinājās. Dzēriens smaržoja ļoti vilinoši.

“Ja nebūtu Nīnas, tad laumas nebūtu devušas man iespēju tevi izglābt,” Lai klusi sacīja.

Tas bija viss, kas Kastoram bija jādzird. Viņš dziļi ieelpoja un iedzēra malku no kausa. Tad vēl vienu. Laumu dzēriens garšoja pēc ogām un zāles, un strauta ūdens, un mājām. Visvairāk pēc mājām. Kastors pēkšņi apjauta, cik ļoti ilgojas pēc savas cilts tik ļoti, ka grūti pat izteikt.

“Tev arī pietrūkst māju?” viņš neapdomājies jautāja. “Nē,” Laī teica. “Bet es tevi varu pavadīt atpakaļ.” “Jā,” Nīna teica. “Jā, es arī ilgojos pēc mājām.” Kastors sarauca pieri. Lai cik gards arī būtu dzēriens, viņš tomēr vēl spēja sakarīgi domāt. “Viņi mūs izrai­dīja.”

“Mēs esam bijuši līdz laumu zemes sirdij,” Nīna teica. “Protams, viņi gaidīs mūs atpakaļ. Vai vismaz mani. Nu, ja viņi sagaidīs tevi, tad nosauks par Šķībo bultu vai tamlīdzīgi. Kur var būt prāts sašaut laumu!”

“Gribētu gan zināt, kā viņi nosauktu tevi,” Kastors atcirta. “Saldā inde?”

“Kuššš,” Laī teica. Kastors palūkojās apkārt. Visas laumas uz viņiem skatījās, pārsteigtas un samulsušas. Laikam laumu vidū nebija pierasts runāt citiem pretī. Karaliene smējās un izdzēra savu kausu, tad nometa to zālē.

“Viss būs labi,” Laī teica. “Nevajag strīdēties.”

Un viss bija labi. Vismaz tā Kastors domāja. Viss bija labi, pūkaini un maigi. Bija ļoti vēls, un viņš bija nogu­ris. Neizdzertais kauss izšļuka viņam no rokām, un viņš atbalstījās pret Pelli pret Laī.

“Protams, nevajag strīdēties,” viņš nomurmināja un aizmiga.

Zagļi

Visi redzēja, kā nokrīt Kastors. Nīnai pat nevajadzēja skatīties, kā no viņa rokām izšļūk kauss, kā viņš sabrūk sūnās tas viss atspoguļojās laumu pārbiedētajās sejās, viņu satrauktajos skatienos. Un kā nu ne vēl pirms mirkļa viņš sparīgi strīdējās un kliedza, bet tagad jau gulēja kluss un mierīgs.

Laī pirmā piespieda rokas viņam pie krūtīm. “Viņš ir dzīvs! Viņš elpo!” Un laumas nomierinājās.

Bet Nīna jau bija izslīdējusi starp viņu rindām un nonākusi pie karalienes. Alka bija atzvēlusies pret koka stumbru un klusi krāca. Varbūt viņa tā darīja pietiekami bieži, lai laumas par to neuztrauktos varbūt viņas jau bija pieradušas neko neievērot.

Nīna pie sevis iesmējās. Lielisks plāns! Pat Kastors uzķērās, lai arī viņam nudien būtu vajadzējis drusciņ vairāk padomāt, pirms dzert Nīnas sniegto dzērienu.

Bet šoreiz viņam nekādas briesmas nedraudēja.

Nīna pastiepās un aizturētu elpu nocēla kroni no laumu karalienes galvas.

Tas bija pārsteidzoši viegls un karsts tik karsts, ka pirmajā mirklī Nīna to gandrīz izmeta no rokām. Tomēr viņa savaldījās, iekoda lūpā un noturēja kroni.