Bulta, Zvaigzne un Lai

“Laī dzīvība, viņas vārds un burvestība tas viss ir šajā gaismā. Mūsu karaliene to iepīs vainagā, un Laī būs drqšībā. Viņa vairs nevarēs pārvērsties gaismā viņa vairs nepazudīs. Viņa būs ar mums.”

Kastors skatījās, kā gaisma pamazām aizplūst prom no Laī. Tagad viņš skaidrāk redzēja šo laumu gariem, slaikiem locekļiem un stiegrainu ķermeni; laumu, kas neizskatījās ne pēc sievietes, ne vīrieša, bet pēc kāda savāda dzīvnieka.

Šī nebija pirmā reize, kad viņš domāja par to, kāda Pelle izskatīsies, ja kļūs par laumu. Bet vienmēr viņš bija iztēlojies kaut ko skaistu, kaut ko brīnumainu. Ne šādu. Laī nebija neglīta viņa nebija arī skaista. Viņa bija savāda, tas ari viss. Un arī vārds viņai bija savāds. Un Kastoram ļoti nepatika, ka laumu karaliene atņēma viņai gaismu.

“Un kāds karalienei rto tā visa labums?” viņš čukstus jautāja.

“Viņa ir karaliene. Viņa valda pār mums,” lauma atbildēja. Kastors nebija pārliecināts, bet viņam šķita, ka šajā balsī skanēja slāpēta nožēla un dusmas.

*

Nīna sēdēja sastingusi.

“Kāpēc? Kāpēc viņam ir bulta krūtīs?”

“Šāva-šāva-šāva,” kāda lauma blakus nočukstēja. Nīna atskatījās tā bija Spārme.

“Viņš mēģināja šaut uz laumu,” Nīna teica. “Un bulta ieurbās viņam pašam krūtīs.”

“Jā-jā-jā.”

Nīna kādu bridi skatījās uz sīko laumu. “Kā tevi sauc?”

“Spārme.”

“Pastāsti man vienu lietu. Kāpēc tu mierīgi noskaties, kā citi ārstē cilvēku, kas gribējis nošaut laumu?” “Alka-Alka-Alka.”

“Viņa jums tā liek?”

Spārme trīsēja gaisā viņa izskatījās dusmīga, vīlu­sies un nožēlas pilna.

“Un tu pat nemēģināsi viņam kaut ko nodarīt?” Spārme izbijusies paskatījās uz Nīnu. “Nē-nē-nē!” “Kāpēc?”

“Nedfrīkst-nedrīkst-nedrīkst! ”

Nīna skatījās uz Spārmi un pamazām kaut ko saprata. Ne līdz galam. Varētu teikt viņai radās aizdomas, kas bija tikai jāpārbauda.

Bet pārbaude būtu bīstama. Viņa varētu viņa pat nezināja, kas notiktu. Bet viņa bija gājusi tik tālu, viņa bija riskējusi ar visu savu dzīvi, lai atgrieztos mājās ar laumu karalienes kroni. Un tagad viņa skatījās uz laumu karalieni kā tā vija un tina gaismu no Laī gluži kā pavedienu ap kroņa zariem.

Laumu karalienes kronis, tas mirdz kā saules gaisma, tā bija teikusi viņas māte Zelta čūska. Ja tu atnesīsi to mājās, tu atnesīsi laimi visai savai ciltij. Un tu iegūsi sev vārdu, Nīna, tev būs pašai savs vārds. Tavs vārds būs Rīta zvaigzne gaismas nesēja, jaunas dienas vēstnese.

.Un Zelta čūska nebija melojusi. Laumu karalienes kronis bija pats skaistākais, ko Ņina jebkad bija redzē­jusi, skaistāks pat par zeltaino mirdzumu, kas apvija trīcošo Laī. Laumu kronis bija pats spēcīgākais mir­dzums.

“Kas ir šī gaisma, Spārme?” viņa jautāja.

“Tā ir gaisma, par ko mēs pārvērtīsimies,” Spārme teica. “Laumu karaliene to ievij savā kronī, viņa savij kopā mūsu gaismu tā, lai neviena lauma nevar aiziet viena pati nevar pazust.”

“Tāpēc jūs esat nemirstīgas.”

“Jā. Mēs nenomirstam, jo mūs notur citu laumu dzī­vība. Neviena no mums nekļūst par gaismu, ja vien viņas mirdzums ir Alkas kronī.”

“Un tāpēc viņa ir jūsu karaliene?”

“Viņa valda pār mums. Mēs nevaram iet pret karalie­nes Alkas gribu mēs nevaram viņai pretoties vai iebilst.” “Vai ievainot viņu.”

“Protams, ne. Kāds mēģināja, bet… tas bija bries­mīgi. Un kāpēc lai mēs to darītu?” Spārme uztraukusies zibinājās šurpu turpu. “Viņa mūs glābj. Viņa ir mums vajadzīga. Un, patiešām, tas, ka viņa ir karaliene, ir pareizi. Viņa neliek mums darīt neko sliktu. Neko tā īsti sliktu. Jā. Un jums taču arī ir valdnieki, vai ne? Es taču zinu. Tā kā Zelta čūska. Viņa saka, un tu izdari tā ir, vai ne?”

Spārmei bija taisnība, bet nez kāpēc tas Nīnu ļoti sadusmoja.

“Tiešām?” Ņina noprasīja. “Tu viņai klausi tāpēc, ka tev tā jādara?”

“Jā,” Spārme atteica, mazliet aizelsusies no sava garā stāsta.

“Man gan šķiet, ka tu esi gļēva. Tu vienkārši baidies. Tu neuzdrošinātos viņam kaut ko nodarīt pat tad, ja karaliene to ļautu.”

“Melo-melo-melo!” Spārme nikni uzšņāca.

“Nemeloju vis. Tu pat neuzdrošinātos kaut ko noda­rīt man. Vai tad karaliene tagad par mani rūpējas?”

“Viņai ir vienalga!” Spārme uzvaroši teica, un Nīna saprata, ka laumai ir taisnība.

Karaliene bija Nīnu pie sevis atvilinājusi tikai tāpēc, lai dabūtu Pelli savā pusē.

Bet tam nebija nozīmes.

“Nu redzi. Bet mani tu neaiztiec, jo tu baidies!”

“Nedrīkst-nedrīkst-nedrīkst!” Spārme kliedza savā sīkajā, spiedzīgajā balstiņā.

“Baidies-baidies-baidies!” Nīna uzkliedza pretī.

Tas Spārmei bija par daudz, un viņa brēkdama metās Ņinai sejā. Nīna aizmiedza acis bet nekas nenotika, tikai viegla vēja pūsmiņa novējoja viņai uz ādas.

Pēc trim sirdspukstiem Nīna paskatījās.

Spārme gulēja zemē, satvērusi seju sīkajās rociņās, un klusi kunkstēja.

“Tā tev arī vajag,” Nīna nomurmināja.

Viņas pārbaude bija izdevusies.

Kastors satraukti skatījās uz laumu sev blakus. Viņa vairs nemirdzēja zeltaina, bet viņa ari vairs neizskatījās vāra, tikko klātesoša.

“Pelle…”