Bulta, Zvaigzne un Lai

.“Kāpēc viņas nav pie mums? Viņa taču ir dabūjusi karalienes kroni viņa varētu pār mums valdīt. Kāpēc viņai bija jāaiziet?”

Laī sarauca pieri.

“Varbūt viņa nemaz negrib to kroni,” viņa teica. “Kāpēc gan ne?”

Laī paraustīja plecus. Viņa skatījās uz laumu kara­lieni, kas gulēja sūnās kā liela, bezveidīga kaudze. “Var­būt Nīnai tas nav vajadzīgs.”

“Bet kāpēc tad…”

“Viņa devās mājās,” Laī teica. Tas bija skaidrs. Ja Laī varētu, tad viņa dotos mājās, un Kastors tāpat. Cilts apmetne bija vienīgais, ko viņi pazina, vienīgā vieta, kur viņi varētu piederēt.

Protams, Laī tur vairs nepiederēs nekad. Bet Kastors un Nīna…

“Viņa grib sev vārdu,” Laī teica. “Cilvēks, kam pie­der laumu karalienes kronis, droši vien var dabūt tādu vārdu, kādu vien vēlas.”

Džins sapurināja galvu. “Es to nesaprotu. Vārds taču ir tevī iekšā, tu nevari to dabūt no ārpuses.”

“Cilvēki var.”

“Tad kāpēc tas ir tik svarīgi?”

“Tāpēc, ka tu esi tas, kas ir tavs vārds.”

“…un tu pats nevari noteikt, kāds tas būs?” Džins skatījās uz Laī ar nesaprotošu skatienu, un Laī varēja tikai paraustīt plecus. Tad, kad viņa pati bija cilvēka bērns, viņa saprata, kā tas notiek, un viņai nelikās, ka tas ir kaut kas aplams. Bet tagad bija grūti izskaidrot, kā domā cilvēki, droši vien tāpēc, ka Laī pati vairs nebija cil­vēks.

“Viņa ir mājās,” Laī teica. Viņa uzlika roku uz Kastora pieres un sajuta, kā viņa asinīs un elpā riņķo miegs. Viņa varēja šo miegu iesūkt sevī, tāpat kā pirms brīža bija iesūkusi sevī Kastora sāpes. Un viņa varēja aiznest Kastoru mājup, ja viņš to vēlēsies.

Varbūt varēja. Ar katru mirkli Laī jutās arvien paras­tāka, arvien bezspēcīgāka. Viņai vairs nebija sajūtas, ka iespējams ir gandrīz viss, ja vien to ļoti vēlies un esi gatavs atdot daļiņu no sevis, lai to īstenotu. Laī vairs nešķita, ka viņa būtu kaut kas īpašs, vēl nebijis. Viņa jutās gluži kā parasts cilvēks nē, vēl mazāk. Viņa pat nejutās Tīdz galam… dzīva.

Satraukti kliedzieni. Laumas drūzmējās ap Alkas ķer­meni, un arī Džins pielēca kājās, lai dotos skatīties, kas noticis. Laī palika pie Kastora. Viņai bija bail pārtraukt burvestību, ko pati bija iesākusi, pirms Kastors ir pamo­dies. Bet, lai kas arī bija noticis, tas bija kaut kas neiedo­mājams. Laumas vairs nebija vienkārši satrauktas, viņas bija pārbijušās līdz nāvei.

Džins tuvojās Laī, turēdams rokas sakļautas tā rei­zēm bērni nes noķertus taureņus.

“Skaties,” viņš čukstus teica un atvēra plaukstas.

Tur gulēja tikai mazs koka gabaliņš. Pavisam parasts sakaltis priedes zariņš.

“Kas tas ir?” Laī jautāja.

“Tā ir Sūte. Paskaties.”

.Un patiešām viena zariņa galā vēl bija redzama maza, violeta plauksta. Sūte bija pārvērtusies par koka gabalu.

Lai pacēla galvu. Un pati savām acīm redzēja, kā liela, apaļa lauma pārvērtās akmenī. Kāda pelēcīga, sik­spārnim līdzīga būtne sabirza pelnos un aizlidoja pa vējam, bet kāda cita radība pamazām pa vienam locek­lim vien pārtapa čūsku kamolā, bet čūskas šņākdamas ierakās zemē. Pēc mirkļa zeme nopūtās, un no tās izvē­lās tumšu dūmu mutulis droši vien viss, kas palika pāri no nelaimīgās laumas.

Laī noelsās vien. “Ar jums tā bieži notiek?”

“Nekad,” Džins teica. Viņa balss bija stinga un pār­biedēta. “Man šķiet tas tāpēc, ka mēs esam pārāk tālu no karalienes kroņa, kurā ir ieslēgti mūsu vārdi. Mēs vienkārši kļūstam… parasti.”

“Ja tā turpināsies, tad drīz jūsu vairs nebūs vispār,” Laī teica. '*

“Un tevis arī,” Džins izlaboja. “Mums ir jāatgūst karalienes kronis.”

“Mums jādodas uz cilvēku apmetni. Visiem.” Laī pie­cēlās.

“Mēs nevaram tik vienkārši pārcelties uz vietu, ko pat nepazīstam,” Džins iebilda. “Es nekad neesmu bijis upes otrā pusē.”

“Sāksim ar mazumiņu.” Viņa nopurināja roku. Miegs izšļakstījās no tās kā caurspīdīga ūdens lāses, un Kastors atvēra acis.

“Kas noticis?” viņš jautāja.

“Mēs dodamies mājās,” Lai teica. “Tu nāksi?”

“Jā.”

Laī satvēra viņa plaukstu un aizvēra acis. Kā laumas to darīja kā viņas varēja pazust vienā vietā un parādī­ties citā? Tas nemaz nebija sarežģīti tas bija tik vien­kārši, ka Lai nesaprata, kā cilvēki to nebija iemācījušies. Tu vienkārši iedomājies to vietu, kur vēlies nonākt, iedo­mājies to tik skaidri, ka gandrīz vai esi tur, un lūk!

“Te viss ir dzeltens,” Džins teica.

Laī atvēra acis. Jā, viņa bija mājās un rudenī, un Džins turēja viņas potīti savā spēcīgajā plaukstā.

“Tagad tu zini, kurp jums jādodas,” viņa teica un pie­cēlās kājās. Arī Kastors piecēlās sākumā nedroši, bet jau dažUpirmie gaisa malki viņu uzmundrināja. Mājas.

“Laid mani vaļā, Dzin,” Laī teica.

Un kopā ar Kastoru viņi devās uz apmetnes pusi.

“Laī!” Džins sauca viņiem nopakaļ. “Ko tu tur plāno darīt?”

Laī apstājās un palaida vaļā Kastora roku.

“Dzinām taisnība. Es vairs neesmu cilvēks,” viņa teica. “Mājās mani neviens negaida. Kastor, tev jādodas uz apmetni. Laumu kronis ir pie Nīnas. Mēģini to atgūt, pirms Nīna ir kļuvusi par laumu karalieni.”

Kastors pagriezās un paskatījās uz Laī. “Tu domā, ka tas ir iespējams?”

“Tam ir jābūt iespējamam. Citādi beigas ir gan man, gan citām laumām.”