Bulta, Zvaigzne un Lai

“Un kur ir pārējie?” jautāja Bēdu lācis, cilts vadonis. “Kur ir Pelle? Un Kastors?”

Nīna paraustīja plecus.

.“Kas ar viņiem noticis?”

Visi zināja, ka Bēdu lācis ir Kastora mātesbrālis. “Kastors ir dzīvs un vesels,” Nīna negribīgi teica. “Un Pelle kļuva par laumu.”

“Es taču teicu!” Zelta čūska izsaucās. “Un tagad nāc!” Viņa satvēra Nīnu aiz rokas.

“Pagaidi, ļauj viņai pastāstīt vairāk!” Bēdu lācis iebilda.

Zelta čūska nikni paskatījās uz viņu. “Nīna ir nogu­rusi pēc garā ceļa. Nāc nu, meitiņ.”

Visi apklusa, iespējams, aiz tīrā pārsteiguma par to, ka Zelta čūska nosaukusi Nīnu par meitiņu, un Nīna sekoja savai mātei līdzi uz viņu telti. Garāmejot viņa ieskatījās Bēdu lāča acīs un iedomājās: nez, kā tas ir nezināt, vai tavs māsasdēls vēl ir dzīvs vai miris un vai viņš jebkad atgriezīsies.

Uz mirkli Ņinai kļuva žēl Bēdu lāča, un viņa iedo­mājās, ka varbūt nevajadzēja Kastoru atstāt vienu, bet tās bija tikai mirkļa pārdomas. Kastoram taču patiešām nekas nekaitēja tas mazumiņš miegazāļu, ko Nīna bija viņam iedevusi, tikai palīdzēs kārtīgi izveseļoties. Un Kas­tors pats bija aizdzinis Nīnu prom. Viņš taču viņai neuz­ticējās. Pie tam pamatoti. Nīna pēkšņi saprata, ka nevie­nam nevajadzētu viņai uzticēties. Ka nevienam nevajadzētu uz viņu paļauties tā, kā Kastors un Pelle bija paļāvušies viens uz otru. Jo Nīna taču vienmēr vispirms parūpēsies par sevi tieši tā, kā māte bija viņai mācījusi.

Tikai varbūt tā nebija īpaši laba mācība.

“Nīna! Tu klausies manī vai ne?”

Nīna sapurināja galvu. Viņa tiešām bija palaidusi garām labu daļu mātes runātā.

“Atdod man to vīstokli! Kurš vispār nes laumu kroni tādā…”

“Es vispirms gribu sev vārdu,” Nīna teica.

“Nu, bet protams, tu dabūsi sev vārdu,” Zelta čūska atteica.

“Tādu, kādu es sev gribēšu.”

“Protams, protams. Dod nu kroni.”

“Vispirms vārdu.” Nīna neskatījās uz Zelta čūsku. Viņai bija bail no dusmām mātes sejā, no neticības. Viņa nekad nebija runājusi mātei pretī.

Zelta čūska izklausījās pārsteigta. “Tu man neuzti­cies?” Tad balsī ieskanējās pietiekami daudz aizvaino­juma un viltotu sāpju: “Tu neuzticies savai mātei?”

“Nē, es tev neuzticos,” Nīna atbildēja. “Atceries, ko tu man mācīji? Vienmēr vispirms padomā par sevi. Tādiem cilvēkiem nevar uzticēties.”

“Neesi nu nekauņa!” Zelta čūska izrāva vīstoklīti no Nīnas rokām. Un attina to.

Tur nebija nekā. Nē, labi, bija gan daži sausi, žuburaini zariņi, kas savīti vainagā. Bet nekāda burvju spēka.

“Tu par mani ņirgājies?”

Nīna paraustīja plecus. “Un pareizi darīju, ka neuz­ticējos,” viņa atteica. “Es tīšām paņēmu šo vīstokli, lai redzētu, vai tu mēģināsi man to atņemt. Bet īsto kroni es noslēpu.”

. “Tev nav nekāda laumu kroņa.”

Nīna izstiepa roku un atvēra plaukstu. Tajā bija svaiga, uztūkusi čūla, kurā bija skaidri redzams svilinošu zaru raksts. “Tu taču to pazīsti, māt. Laumu kronis.”

“Tad tev tas bija.” Zelta čūska atkal izklausījās pavi­sam mierīga. Kaut ko plāno, nosprieda Nīna. Lai nu tā būtu.

“No kurienes tu tik daudz par to zini?” viņa apjau­tājās.

“Nav tava darīšana,” Zelta čūska atcirta.

“Labi,” Nīna atteica un devās ārā no telts.

“Pagaidi… meitiņ. Man taču jāaprūpē tev apdedzinā­tās plaukstas, vai ne? Un jāizdomā tev tas vārds.”

Nīna pasmaidīja.

“Jā, māmiņ,” viņa atbildēja.

Pirmo reizi mūžā viņai bija tāda sajūta, it kā viņa varētu kaut ko noteikt savās un mātes sarunās.

Un tā bija ļoti laba sajūta.

*

Laī sastingusi vēroja, kā ap viņu laidelējas, skraida un lēkā satrauktās laumas. Viņu karaliene bija aizmi­gusi, un laumu kronis bija prom, un tagad neviena vairs nezināja, ko darīt. Viņas pat nezināja, ko vēlas darīt. Mazā Sūte aizgūtnēm raudāja, it kā karaliene Alka būtu nevis aizmigusi, bet mirusi.

Laī zināja, ko vēlas. Viņa sēdēja blakus Kastoram, kurš mierīgi gulēja sūnās, ar pirkstu galiem pieskaroties viņa kaklam, Lai sajuta mierīgu, ritmisku pulsu. Viss bija labi. Ar Kastoru viss bija kārtībā, un viņa varētu vien­kārši gaidīt, līdz viņš pamostas, un tad doties, kur acis rāda…

Tikai Laī vairs nebija brīva.

Laī nezin kāpēc bija licies, ka brīvību nevar tik vien­kārši atdot. Viņai bija licies, ka tas ir liels, milzīgs lēmums, kuru tu pieņem vai nepieņem. Bet patiesībā karaliene Alka bija vienkārši atnākusi un paņēmusi šo gaismas staru nejautājot, nebrīdinot.

Un, ja tā padomā, vai tā nebija noticis vienmēr? Tieši tāpat, kad Laī bija Pelle, viņa bija vienkārši devusies tur, kur viņu sūtīja, pie Kastora, pie Nīnas, pie laumām… Viņai pateica un viņa gaja, ne mirkli pat nedomādama, ka varētu būt arī citādi. Kad es būšu pieaugusi… Nu, tagad viņa bija pieaugusi, viņa bija kļuvusi par laumu un nekas nebija mainījies. Kāds atnāca un paņēma viņas brīvību, un viņai pat prātā nebija nācis iebilst.

Laī dusmās uzsita ar dūri pa zemi. Viņa pati pie visa bija vainīga, muļķe tāda. Un viņa pati arī dosies pakaļ Nīnai atgūt savu brīvību.

“Zini, ko es nesaprotu?”

Laī pacēla galvu. Viņai blakus bija notupies Džins. Tagad, kad arī Laī bija lauma, viņš likās citāds pazīs­tamāks. Vienkāršāks. Parastāks. Gluži kā agrāk cil­vēki.

Un Kastors savukārt šķita svešs.

“Nu?”