Bulta, Zvaigzne un Lai

Beidzot Nlna vairs neizturēja. “Kas noticis?” viņa klusi jautāja Sūtei. “Kāpēc tu teici, ka ir jau par vēlu?” Sūte pameta skatienu uz karalieni, tad paraustīja plecus. “Karaliene aizsūtīja savu briedi pie Kastora.” “Un?…”

“Kastors nebija neko nomedījis. Protams, viņš šāva uz briedi.” Sūte atkal paraustīja plecus. “Protams, viņš mēģināja nošaut briedi, protams, viņš trāpīja sev krūtīs. Viņa laime, ka nebija beigts uz vietas.”

“Es taču viņiem teicu,” Nīna nomurmināja. Arī viņa, tāpat kā Sūte, centās būt neuzkrītoša. Viņa nezināja, kas šeit ir atļauts vai aizliegts, bet negribēja riskēt. Ari Sūte laikam negribēja riskēt viņa nemierīgi skatījās uz kara­lieni un grauza nagus.

“Bet karaliene var Kastoru izglābt?” Nīna domāja, ka viņš nemaz nebūtu pelnījis, lai viņu glābj. Galu galā viņš taču bija aizraidījis Nīnu prom un izvēlējies Pelli resno, neveiklo Pelli. Viņš nebija sapratis, ka Nīnai ir taisnība.

Bet tagad viņš sapratīs un novērtēs, kad tikai Nīnas palīdzības dēļ viņš tiks izārstēts.

“Karaliene pati neko neglābs,” Sūte teica. “Bet mēs visas laumas izglābsim, ja viņa mums tā liks.”

Nīna paskatījās apkārt. Laumas, kas pastāvīgi virpu­ļoja ap karalienes sēdekli, izskatījās satrauktas un norai­zējušās, un nelaimīgas, gluži kā cilvēki, kam jāizgriež augonis vai jādzemdē bērns. Viņas izskatījās tā, it kā gai­dītu kaut ko neizbēgami nepatīkamu neizbēgami dzīvu.

“Kad viņi būs?” Nīna prasīja. “Viņi taču ir tālu no mums.”

“Tūlīt jau jābūt,” Sūte atteica. “Paskaties.”

Klajumiņa vidus iemirdzējās vieglā mēnesgaismā, gaiss tajā virmoja kā ap ugunskura liesmu. Ja Sūte nebūtu neko teikusi, Nīna to pat neievērotu.

Gaismā vispirms parādījās lauma, kuru Nīna vēl ne­bija redzējusi. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kas apaudzis ar meža dzīvnieka spalvu. Noliektā galva bija spītīga un lepna, cik nu spītīgs un lepns var būt kāds, kurš atgrie­žas pret savu gribu.

Pēc tam Nīna ievēroja, ka pie viņa izstieptās rokas turas vēl viena roka un tā bija Pelle. Viņa izskatījās gluži tāpat kā agrāk un tomēr šķita mainījusies. Vai viņa bija kļuvusi slaidāka? Vai varbūt mati bija savē­lušies tiktāl, ka tagad vairāk atgādināja zeltainu staru mudžekli viņai ap galvu? Pelle bija raudājusi, bet sasārtusī seja nepadarīja viņu neglītu. Nīnai bija jāatzīst, ka Pelle vispār vairs nebija neglīta.

Un visi skatījās uz viņu, elpu aizturējuši. Pat kara­liene Alka nolaida rokas klēpī un neuzkrītoši noberzēja plaukstas pret sūnām.

“Esi laipni aicināta, Pelle,” laumu karaliene teica. Viņas balss bija zema un dziļa, un pavisam normāla.

Pelle tikai nolieca galvu. Un tad viņas klēpī lēni, lēni parādījās Kastors. Viņš bija atbalstījis galvu pret Pelles plecu, un viņa krūtīs rēgojās bulta. Bet Nīna redzēja, ka viņš ir dzīvs. Viņa elpa bija īsa un sekla, un plakstiņi trī­cēja, it kā viņš būtu pusceļā starp nomodu un nāvi bet pagaidām vēl viņš bija šajā pusē.

t Laumas skatījās uz Kastoru, sačukstējās, sirsināja, šausminājās. Daudzas saviebās un novērsās, citas patvē­rās aiz kokiem un zāles skupsnās, it kā viņas varētu izbēgt no sava pienākuma.

Labu laiku neviens neko neteica ne Pelle, ne Alka.

Tad ierunājās Pelle.

“Es kļūšu par laumu, ja jūs izārstēsiet Kastoru,” viņa teica.

“Vispirms tu kļūsi par laumu,” karaliene Alka teica.

Pelle svārstījās un karaliene to ievēroja. Viņa asi iesmējās. “Tu man netici, cilvēka bērns?”

Pelle neatbildēja.

Lauma, kas bija atvedusi Pelli, noliecās viņai tuvāk. “Kastoram vajadzētu arī tavu palīdzību, lai atveseļotos pavisam,” viņš klusi teica. “Neviens cits tik ļoti nevēlas, lai viņš izdzīvo.”

Pelle pamāja.

“Tad es kļūšu par laumu,” viņa teica.

Laumas

Pelle reizēm bija domājusi nez, kā jūtas zīle, kad no tās izaug ozols? Tagad viņai bija sajūta, ka viņa to zina. Pāršķēlās viņas čaumala, šķita pāršķeļas visa āda un sūrst, un krūtis vienlaikus sažņaudzas kā raudot un sāpīgi izplešas kā ievelkot elpu pirms lēciena ūdenī. Rokas un kājas sāpēja kā dienu pēc tam, kad esi nepār­traukti kaut kur skrējis vai smagi strādājis, un vēders sāpēja, it kā viss, ko tu esi apēdis, būtu izrādījies vecs un nelabs. Galvā šķita ieurbies garš, atskabargains koka ķīlis, kuru kāds lēnām kustināja šurpu turpu. Pelle turēja žilbstošās acis ciet un centās pārāk nekunkstēt, jo kakls bija kā nomizots, un katra skaņa padarīja mocības vēl lielākas.

Bet tas būtu sīkums; ja viņa varētu sev teikt, ka viss būs labi, ka pēc tam viņa atkal būs kā cilvēks, tas būtu sīkums. Bet viņa nevarēja. Viņa juta, kā pašas ķermenis mainās un pārveidojas, sarūk un izstiepjas. Sajūta bija tāda, it kā viņai būtu vienā mirklī no sevis jāizaudzē ozols, nemaz neredzējušai ozolu. Un kur tad esmu es pati, viņa domāja. Ja es visa mainos, ja mans ķermenis kļūst par kaut ko citu, vai tad tā vēl būšu es pati?