Bulta, Zvaigzne un Lai

Viņa mēģināja atcerēties, kā viņu sauc, sarauca pieri, kas vairs negribēja raukties kā parasti, atvēra muti, kas vairs nevērās kā parasti, un mēle vairs neprata veidot skaņas kā agrāk. Kā mani sauc? Viņa atcerējās citus vārdus, viņa atcerējās savas mammas smaržu un to, kā sprakšķēja ugunskurs dienā, kad viņa tika izraidīta. Viņa zināja juta -, ka tepat blakus ir Kastors, viņa juta siltu asins straumi viņa dzīslās. Viņš ir dzīvs, tas ir labi (pēkšņi viņa vairs nebija tik izmisusi), bet kā sauc mani?

Citi cilvēki taču viņu kaut kā sauca?

Kā viņu sauca Nīna?

Kā viņu sauca Pelēkā pūce?

Kā viņu sauca Kastors?

Kā viņu sauca Pelle?

Viņa atvēra acis.

Apkārt viss šķita dzeltenīgs, it kā viņa skatītos no rudenīga dīķa dzelmes.

“Kā tevi sauc?” kāds jautāja.

“Tev vairs nav sava vārda, kā tevi sauc?”

Viņa skatījās uz savu jauno ķermeni. Tas izskatījās izstiepts, it kā viņa vērotu sevi sapnī; rokas garas un dzīslotas, plaukstas kā spārni.

“Laī,” viņa teica.

“Laī,” visi atkārtoja, un tagad tas bija viņas vārds.

Laī samirkšķināja acis tā bija dīvaina sajūta, it kā viņa censtos mirkšķināt lietū un pievērsās Kastoram. “Izdziedēt viņu,” Laī teica. Un tad vēlreiz to pašu, laumu valodā ar svilpienu, dūdošanu un čukstu.

Laumas saskrēja ap viņu, satrauktas pieskārās viņas ādai, sačukstējās vai tad uzreiz… un vai tad vispirms nevajag… -, bet vienmēr pārtrauca sevi pusvārdā un piespiedās ciešāk klāt Lai.

Viņa juta, ka vēl nav pieradusi pie sava jaunā vārda, pie sava jaunā ķermeņa. Varbūt nepieradis nekad; tas likās tik savādi pēkšņi būt pavisam citādai un nekad vairs nespēt atgriezties. Viņa dziļi ievilka elpu un sajuta, ka vairs nesāp, ne tik ļoti bija tikai nogurums.

Bet par to vēlāk, vispirms viņai jāparūpējas par Kastoru.

Lai nezināja, kā tas darāms, bet šķita, ka viņas jau­nais ķermenis zina. Tikai pielikt rokas viņa krūtīm tā, kā to darīja Džins. Un elpot, pavisam mierīgi elpot vienā ritmā ar Kastoru, lai ari asinis plūst vienā ritmā.

Tas bija pavisam vienkārši.

Laī aizmirsa, kas ir un kur atrodas. Viņa aizmirsa, ka ir kļuvusi par laumu, viņa aizmirsa, ka viņai sāp un ka viņa ir nogurusi. Laī nedomāja par to, ka apkārt viņai ir citas laumas, kas satraukti pieskaras viņai un kaut ko saka kādā aizmirstā valodā. Viņa aizmirsa, kas ir tas cilvēks, kas atver acis un skatās uz viņu.

“Pelle!”

Viņa papurināja galvu, šis vārds nepiederēja viņai, bet ar to saistījās tik daudz atmiņu.

“Laī!”

*

Kastors atvēra acis. Viņš jutās daudz labāk nekā pirms mirkļa, kad tās bija aizvēris. Nu re, Pelle, viņš

gribēja teikt. Viss kārtībā, tikai skrambiņa. Vai īstam med­niekam tāds nieks vien ir. Vai Un tu jau uztraucies, haha.

Bet ievilkt elpu bija grūti, un atvērt muti bija grūti, mēle bija sausa un pielipusi pie aukslējām, un Kastors jutās diezgan izsīcis. Tā, it kā būtu stundām ilgi vāļājies pusbeigts.

Viņam apkārt bija dzeltena, silta gaisma, un tajā gaismā bija Pelle, to viņš zināja, lai arī pašu Pelli nere­dzēja.

“Pelle?” viņš jautāja. Nočukstēja. Skaļāk nespēja.

Krūtīs vairs nesāpēja. Vispār nekas vairs nesāpēja, tikai tāda dīvaina sajūta, it kā viņš būtu nomainīts pret kaut ko stiprāku, cietāku, veselāku.

Pieaugušāku.

“Pelle!” viņš iesaucās un centās piecelties sēdus. Kaut kas nebija kārtībā. Viņam apkārt skanēja satrauk­tas laumu balsis.

“Laī! Laī! Laī!” '•

Un tad viņš ieraudzīja, ka tā, kas bija dzeltenajā gaismā, nemaz nebija Pelle. Tā bija lauma, kas neizska­tījās pēc Pelles šobrīd tā izskatījās pēc staru čemura, pēc zirnekļu tīkla, kas sapinies sevī. Un tā nesmaržoja pēc Pelles, tā smaržoja pēc degušas dzīvnieka ādas, pēc vasaras vidus, pēc dubļiem. Bet tā šķita kā Pelle kādā dīvainā, viņam pašam nesaprotamā veidā.

“Vediet mani pie viņas.”

Kastors pagrieza galvu uz balss pusi.

Tā bija pati dīvainākā lauma, ko viņš jebkad bija redzējis ja viņas āda nebūtu dūmakaini violetā tonī,

viņa gandrīz izskatītos pēc sievietes. Ja sievietes vispār varētu būt tik resnas. Viņa izskatījās pēc milzīgas miesas un ādas kaudzes, kas apsegta ar tumšiem, zilgani mir­dzošiem matiem.

Uz šīs dīvainās laumas galvas mirdzēja spoži zeltains kronis. Laumu karaliene.

Un desmitiem laumu apķērās viņai apkārt un lēni nesa pie mirdzošās laumas, kas varbūt bija Pelle. Pie lau­mas, kuru tagad sauca Laī.

Kastors aizturētu elpu skatījās, kā laumu karaliene klusēdama pastiepj roku un pirkstu galos satver mir­dzumu no Laī. Kā viņa izvelk gaismu kā dzīslu, kā ritina un vij. Viņa noņēma no galvas savu kroni un lēni, rūpīgi tina zefeo stīgu ap tā dzelkšņiem.

“Ko tu dari?” Kastors prasīja.

Karaliene neatbildēja.

“Ko viņa dara?”

“Laī gandrīz vai aizgāja gaismā, tevi glābjot,” teica lauma, kas nez kāpēc atgādināja Kastoram briedi, ko viņš bija gribējis nošaut, tā pati gludā, spīdīgā spalva, tās pašas lielās, skumjās acis.

“Gaismā?”

“Tā mēdz notikt ar laumām, kas aizmirst savu vārdu. Viņas pārvēršas gaismā un tad viņu vairs nav. Tas ir kā nomirt, tikai pēc tam vairs nepaliek nekas.”

“Un tas, ko dara viņa?…”