Bulta, Zvaigzne un Lai

“Kā kuras,” Džins atteica un paraustīja plecus. “Tās laumas, kam nav sava vārda un prāta, kas nav Karalie­nes pavalstnieces, tās dzīvo un pazūd, un par to nevie­nam nav jāuztraucas. Bet mēs mēs paliekam vienmēr.” “Tad tu nevari iedomāties, cik skumji tas ir.” “Protams, es varu iedomāties.” Džins nodrebēja. “Viss spēks, kas ir uzkrāts, viss, kas ir uzzināts un ap­gūts, to tā vienkārši pazaudēt… Labi, ka puika vēl tik jauns, viņa nāve nav nekāda nelaime.”

“Ko tu iedomājies nav nelaime?” Pelle pati nezi­nāja, kāpēc ir pietrūkusies kājās un sākusi kliegt.

“Nu, bērni taču mirst tik* bieži,” Džins nenoteikti pamāja ar roku.

“Un tad? Tu domā, ka pie tā pierod? Ka tas nesāp?” Džins paraustīja plecus.

“Vai tu kādreiz vispār esi kādu pazaudējis? Kādu, kas tev ir bijis svarīgs?”

“Nē, protams.” Pelle domāja varbūt Dzinām neviens nebija īsti svarīgs; varbūt laumas domā citādi, varbūt viņas nepieķeras un tāpēc viņām nekas tā īsti nesāp.

“Zini, kā tas ir?” viņa noprasīja. “Kad es biju maza, man bija māsiņa, tik maza, ka viņai pat vārda ne­bija.”

“Kā laumai bez vārda un bez prāta,” Džins teica. “Es taču teicu, ka zinu.”

“Un viņa nomira un tā ir tāda tukšuma sajūta, it kā vieta, kur viņa bijusi, būtu kļuvusi par miglu, un miglā bedre, kurā iekrist un vairs neizkāpt. Lai ari tur nekā nav, nav nekā tāda, kam sāpēt, tik un tā sāp katru gadu sāp. Veci cilvēki, tie, kas pazaudējuši daudzus, zini, kāpēc viņi mirst? Tāpēc, ka viņiem pārāk daudz kas atņemts. Tā, kā nomira mana mamma. It kā tukšums māsas vietā būtu bijis vairāk nekā es.”

“Ak tā.” Džins brīdi skatījās uz Pelli.

Viņa bija tik dusmīga, ka raudāja. Un tagad, reiz sākusi raudāt, viņa gandrīz vai nespēja apstāties. Un viņai bija vienalga, ka Džins to redz.

Viņš novērsās pirmais. Atkal notupās blakus Kasto­ram un uzlika roku viņam uz krūtīm. Pellei caur asa­rām likās, it kā Dzina roka būtu kļuvusi gaišāka vai arī Kastora krūtis dedzinoši karstas kā nokaitēts bultas uzgalis.

"Es varu viņu dziedināt,” Džins teica.

Pellei aizrāvās elpa. “Lūdzu…”

“Viņš gribēja nogalināt vienu no mums. Laumu briedi.” “Bet taču nenogalināja. Viņš nevarēja briedim neko padarīt.”

“Un man būtu jāatdod savs dzīvības spēks, lai viņu dziedinātu,” Džins, šķiet, runāja vairāk pie sevis nekā ar Pelli.

“Neviens tev neliek to darīt,” Pelle klusi teica. Viņa mēģināja izdomāt, kas varētu Dzinu pierunāt tomēr palīdzēt Kastoram. Ja viņa piedāvātu savu dzīvību pretī? Vai varbūt jā, kas vispār laumām bija vajadzīgs?

“Liek gan. Laumu karaliene. Viņa vēlas, lai mēs izdziedējam tavu Kastoru.”

Pelle ievilka elpu, tad piesardzīgi to izpūta. Viņa vēl joprojām bija nikna. Un bēdīga, un vēlreiz nikna. Viņa saknieba lūpas, lai pār tām neizspruktu neviens nepār­domāts vārds, un izmirkšķināja asaras no acīm.

Dzina rokas un Kastora krūtis patiešām spīdēja tā, kā spīd ugunī nokaitēta purva dzelzs. Un viņa redzēja, kā tās viegli cilājas Kastora elpas ritmā, un asinis vairs neburzguļoja. Kastoram bija cerība izdzīvot.

Džins iesāņus paskatījās uz Pelli. “Tu negribi satikt laumu karalieni.”

“Es gribu.”

“Tiešām?”

Pelle pasmaidīja. Tāds samocīts, drebelīgs smaids, bet tas nekas. “Es gribu, lai Kastors dzīvo.”

Džins atkal novērsās. “Viņa gribēs, lai tu kļūsti par laumu.”

Tad viņa un Kastors dzīvos dažādās pasaulēs.

Kastors dzīvos.

“Labi.”

Džins strauji piecēlās kājās. Viņa spalva ievizējās, viņš bija slapjš no sviedriem un smagi elsoja kā meža dzīvnieks pēc ilga skrējiena. Bet Kastors bija dzīvs; viņš sakustējās un ievaidējās. Džins bija paveicis brīnumu.

“Es neko no tā negribu,” Džins teica. “Es negribu palī­dzēt Kastoram, es negribu, lai tu esi lauma. Es negribu nevienam atdot savu dzīvību. Bet man tas ir jādara. Jo viņa ir laumu karaliene, un viņa tur manu vārdu savās rokās. Saproti? Tas pats būs ar tevi.”

Pelle skatījās uz Dzinu. Viņam bija tādas acis kā lap­sai, kuru ciema vīri reiz bija noķēruši un ielikuši sprostā. Neviens nezināja, kāpēc viņiem tā bija jādara. Varbūt tāpēc, ka viņi gribēja lapsu pieradināt, lai viņa kļūtu paklausīga kā suns. Bet lapsa nepierada viņa skraidīja pa sprostu no viena stūra uz otru visu dienu, visu nakti un skatījās ar trakām, izmisušām acīm.

Tas bija togad, kad Pelle bija Kastora māsa.

Kādu nakti viņa pamodās, jo Kastors bija piecēlies un izgājis. Un vēlāk viņš atgriezās. Pelle prasīja, ko viņš ir darījis. “Pačurāt,” Kastors atteica, pagrieza viņai muguru un aizmiga.

Nākamajā rītā lapsa bija aizbēgusi sprosta sienā bija pamatīgs caurums.

“Dodamies pie tavas karalienes,” Pelle teica. “Un tad jau redzēs, kā būs ar to paklausību.”

*

Nīnai vairs nebija apetītes. Viņa sēdēja uz saknes, kas ar katru mirkli kļuva neērtāka, un vēroja karalieni Alku, kura ēda ogas un augļus, un medu, un tagad arī medū mērcētas grauzdētas skudras. Nīna nevarēja saprast, kā Alka spēj tik mierīgi ēst, kamēr izšķiras cilvēka liktenis.

Bet varbūt tieši tāpēc. Tas bija cilvēks, nevis lauma; un laumām taču bija vienalga, kas notiek ar cilvēkiem.