Bulta, Zvaigzne un Lai

Uz mirkli Pelle iedomājās varbūt viņai tomēr vaja­dzētu runāt. Varbūt viņai vajadzētu pateikt Kastoram, ka viss būs labi, ka viņš izdzīvos. Uzcelt mazu vārdu būdiņu, kurā viņš varētu paslēpties pats no savas nāves. Bet nāve neprot runāt. Tā neklausās vārdos, un vārdu sienas to nespēj atturēt.

Kastors bija pietiekami stiprs, lai ieskatītos nāvei acīs. Kastors bija pietiekami stiprs, lai sagaidītu nāvi klu­sējot.

*

Pelle pēkšņi atcerējās, kā pirmo reizi mamma bija viņai stāstījusi par laumu likumiem. Tas bija sen, kad Pelle bija pavisam maziņa, bet šajā mirklī viņa to atce­rējās tik skaidri, it kā šīs atmiņas vienmēr būtu slēpušās un gaidījušas, lai pēkšņi uznirtu virspusē kā ūdensčūska, kas nokož tikko izšķīlušos pīlēnu.

Pelle bija pavisam maza. Viņa bija atradusi dub­ļos iestigušu laumu tādu mazu, negantu radību, kas šņaca un kņadzināja zobus, kad Pelle viņu izvilka arā un mēģināja nosusināt.

“Ko tu dari?”

Pelle satrūkās un izlaida no rokām laumu, kas indīgi nošņācās un pārsteidzošā ātrumā aizļepatoja aiz akmens.

“Glābju laumiņu.”

“Tu vispār saproti, ko tu…” Pelles māte aprāvās, mir­kli klusēja un tad ievilka Pelli sev klēpī. Pelles mamma bija pati mīļākā no visām apmetnes sievām. Daži pat teica, ka viņa pati ir gandrīz vai lauma tik svešāda un maiga viņa bija. Bet toreiz Pelle neuztraucās par to, ka viņas māte atšķiras no visām citām, un toreiz Pelle nezināja, ka savas mātes dēļ arī viņa tiks uzskatīta par citādu.

Mamma smaržoja pēc piena un puķēm. Tas bija tas gads, kad Pellei bija piedzimusi maza māsiņa, kas no­mira, vēl pirms bija ieguvusi savu pirmo vārdu nomira vienā laikā ar Pelles māti. “Nedrīkst aiztikt laumas. Nekad nedrīkst. Pat ne tad, ja tu vēli viņām labu.”

“Kāpēc?”

Un mamma pastāstīja: lai ko tu arī nodarītu laumai, ikviena sāpe, katra skrambiņa parādīsies nevis uz lau­mas ķermeņa, bet uz tavējā. Viņa pastāstīja par kādu puiku, kas bija mēģinājis izraut laumai spārnus, un pēc tam viņa mugura bija ilgi un neapturami asiņojusi, līdz puika nomiris. Un par kādu meiteni, kas bija laumiņu iebāzusi tarbiņā un pati nosmakusi, bet laumai nekas nebija kaitējis tā pati bija atradusi ceļu ārā un aizbē­gusi. Un par mednieku, kas nejauši aizskāris laumu ar savu bultu, un viņa roka bija nokaltusi kā sauss koka zars.

Un tieši tāpat laumas ari nedrīkstēja nē, tās nemaz nevarēja nodarīt pāri cilvēkiem.

Pelle klausījās sarauktu pieri. No vienas puses, viņai patika tas, ka laumām neviens nevarēja nodarīt pāri. Viņa jau tad labi zināja, ka cilvēkiem patīk nodarīt pāri un laumas viņai patika. Bet, no otras puses…

“Bet mammu, ko tad man vajadzēja darīt?”

“Nedrīkst aizskart laumu. Nekādā veidā nedrīkst.” “Bet viņa būtu noslīkusi tajos dubļos, mammu!” Mamma nopūtās un vēl ciešāk apskāva Pelli. “Mīļu­miņ, lauma pati bija tajos dubļos iekūlusies, un pašai viņai būtu no tiem jātiek ārā. Nav mūsu daļa būt par laumu glābējiem.”

Un tas nu Pellei it nemaz nepatika. Tas viņai likās negodīgi un nejauki, un pavisam nepareizi. Labi, ka es to agrāk nezināju, viņa nodomāja.'-'Cifādi es nebūtu to laumu izglābusi un tagad viņa būtu jau beigta. Varbūt es kādreiz viņu sastapšu, un tad viņa būs man pateicīga.

Un daudzus mēnešus Pelle sapņoja par to, ka varētu sastapt savu laumiņu, to, kas viņai bija dzīvību parādā. Viņa bija jau visu, visu izdomājusi. Bet tad, kad viņai patiešām izdevās izglābto laumu ieraudzīt, tā viņu vairs neatcerējās, tikai uzšņāca, nolamāja par muļķa nejēgu un aizskrēja savos ceļos.

“Laumas tādas ir,” mamma viņai teica. “Viņām ir sava pasaule, bet mums sava, un, jo mazāk mūsu ceļi krustojas, jo labāk.”

Toreiz Pelle nesaprata, kāpēc mammai tā bija jārunā; laumas taču bija tik skaistas, tik savādas, tik elpu aiz­raujošas.

Bet tagad Kastors gulēja ar bultas cauršautām krū­tīm, un Pelle zināja, ka viņš ir netīši šāvis uz laumu, var­būt noturējis to par gluži parastu zvēru.

Un tas nebūtu noticis, ja viņi nebūtu laumu mežā, kur viņu ir vairāk un viņu formas ir dažādas, un tik grūti atšķirt īsto no uzburtā.

Tas nebūtu noticis, ja Pelle nebūtu izraidīta, ja viņa nebūtu bijusi tik tuvu laumu pasaulei. Ja viņa būtu klau­sījusi mammu un nekad, nekad vairs nebūtu mēģinājusi sastapt laumas un runāt ar tām.

Pelle^gan klusībā zināja, ka nekas no tā nebūtu sanā­cis laumu pasaule vilka viņu pie sevis, tā bija viņas īstās un vienīgās mājas.

Bet tas nepadarīja viņas vainu mazāku vai vieglāk panesamu.

*

Pelle juta, ka viņai aiz muguras kāds stāv. Viņa pagriezās. Tas bija Džins. Laumas spalva puskrēslā izska­tījās nespodra, un lielās, tumšās acis bija valgas kā meža zvēram.

Pelle neko neteica. Viņa bija klusējusi jau ļoti ilgi vienkārši sēdējusi blakus Kastoram un klusējusi. Kastors vēl joprojām bija dzīvs, bet šķita, ka pamazām viņš aiz­mieg arvien dziļākā miegā.

. “Vai viņš mirst?” Džins jautāja.

“Jā.”

Džins notupās Pellei blakus un uzmanīgi pieskārās Kastoram ar saviem garajiem pirkstiem.

“Tu laikam nezini, kā tas ir,” Pelle teica. “Laumas taču nemirst, vai ne?”