Bulta, Zvaigzne un Lai

Bet viņai nebija izvēles. Viņa nevarēja izdzīvot no ogām un sēnēm, un no tā mazumiņa graudu un kaltētas gaļas, kuru pirms došanās ceļā bija noslēpusi savā somā. Tāpēc viņa centās vismaz ēst mazākos un neievērojamā­kos radījumus, viņai pašai vismazāk līdzīgos.

Pirmais sienāzis jau šķita pietiekami apcepts, un Nlna iesprauda iesmu zemē sev blakus, lai atdziest.

“Pēc kā garšo?” kāda balss jautāja viņai tieši blakus vai varbūt viņai galvā. Nlna satrūkās un pagriezās. Zāles skupsnā sēdēja lauma. Tā bija pirmā lauma, ko Nlna šeit bija redzējusi tik tuvu un nekustīgu. Viņa bija violeta, violeta kā hiacinšu sīpoli vai ēdamo sakņu gumi. Bet visādi citādi viņa izskatījās pēc ļoti mazas pieaugušas sievietes. Un matu ērkulis viņai bija spoži balts, tāpat kā acis.

“Pēc cepta sienāža,” Nlna atbildēja. Jo tā arī bija. “Mazliet skābs.” Un kājas ķeras rīklē, ja mēģina to pārāk ātri norīt, bet, ja nemēģina, tad kļūst slikti.

“Mēs redzam, kā tu centies saudzēt šo pasauli,” lauma teica. Viņas dūnotie putna spārni viegli vibrēja, it kā viņa kuru katru mirkli varētu pacelties gaisā un aizlidot.

“Es cenšos,” Nīna teica. Viņas sirds iepukstējās strau­jāk. Laumas runāja ar viņu. Tas bija labi; tagad viņa bija soli tuvāk savam mērķim. Un viņai nemaz nevajadzēja ne Kastoru, ne Pelli, kas bija ne tikai traucējoši, bet arī bīstami. Un ļauni.

“Ne tā kā citi,” lauma teica.

“Jūs zināt, ka es neļāvu viņiem ēst gaļu,” Nīna teica. “Jūs taču to zināt, vai ne?”

“Karaliene ar tevi lepojas.”

Nīna dziļi ievilka elpu. “Jūsu karaliene… Vai man būtu iespēja kādreiz viņu satikt?”

“Tu vēlies satikt Karalieni?”

“Jā. Vairāk par visu pasaulē,” Nīna teica.

Patiesībā vairāk par visu pasaulē viņa vēlējās dabūt laumu karalienes kroni un aiznest to mājās, un iegūt sev vārdu. Jo no visām lietām, ko Nīnas māte, Zelta čūska, bija gribējusi, viņa nebija varējusi dabūt tikai vienu laumu kroni. Tas bija veidots no tīra zelta un mirdzošām laumu dvēselēm, un bērnu sapņiem, un debess asarām, vismaz tā bija teikusi Zelta čūska. Un tas, kurš uzliek šo kroni galvā, kļūst līdzīgs zvaigznei.

Tādu vārdu Nīna sev gribētu. Rita zvaigzne.

Bet to visu viņa, protams, nevarēja teikt laumai. Un lauma neko vairāk arī negribēja dzirdēt. Viņa aizvēra acis un piespieda plaukstas sev pie galvas, šūpojās un kaut ko murmināja. Tad atvēra acis, kas šķita kļuvušas daudz spožākas.

“Karalienei vajag padomu,” lauma teica. “Karalienei vajag padomdevēju, kādu, kas sēdētu pie viņas labās rokas un palīdzētu atrast ceļu uz cilvēku sirdīm. Kara­lienei vajag cilvēka bērnu, kam uzticēties. Vai tā varētu būt tu?”

“Jā, protams,” Nīna teica. “Es ar lielāko prieku palī­dzēšu jūsu Karalienei, cik vien būs manos spēkos.”

“Un vēl vairāk,” lauma izlaboja.

“Un vēl vairāk.” Nīna pastiepa roku, lai apstiprinātu savu solījumu.

Lauma pacēlās gaisā, pielidoja pie Ņinas un prā­tīgi uzkāpa uz viņas plaukstas. Nīna aizturēja elpu, lai viešņu neaizbiedētu. Sīkās, kailās kājiņas kutināja ādu.

“Tad lidojam?” lauma vaicāja. Nīna pamāja ar galvu.

Un pasaule sagriezās krāsu virpulī.

*

Dziļi mežā atskanēja stiegras strinkšķis, bultas svelpiens un kliedziens. Sākumā Pellei likās, ka tā ir cilvēka balss, un viņa satrūkusies pielēca kājās. Tas noteikti ir kāds dzīvnieks, viņa nodomāja, droši vien zaķis. Kastors ir nomedījis zaķi.

Bet kliedziens pārauga saucienā un vaidā, un Pelle saprata, ka tā ir cilvēka balss tas ir Kastors.

Viņa paķēra līdzi pēdējo nazi, kas viņiem bija pali­cis vienīgo īsto vērtību nometnē -, un skrēja mežā uz kliedziena pusi. '*

Upuri

Ņinai vairs nebija jāēd gliemeži. Viņa bija tērpta dīvainā, vieglā apģērbā, kas piekļāvās augumam un lika viņai justies kailai kā ūdeni iebridušai. Tomēr viņai nebija auksti. Un viņa varēja ēst, cik vien vēlējās, siltā, tumšā medū mērcētus rudens ābolus, tumšsarkanas brūklenes, mīkstus, diedzētus graudus un maigu putna gaļu. Karaliene Alka dalīja ar viņu savu maltīti, dāsni piešķirdama Nīnai labāko no sava galda.

Karaliene Alka bija liela. Viņa pat vairs nebija sau­cama par resnu viņa bija milzīga, viņa plūda pāri sa­viem kauliem kā mālaina zeme. Laumu karaliene sēdēja sūnās, un izskatījās, it kā viņa būtu izlijusi tajās mil­zīga, silta un maiga kā miegs. Viņa visu darīja lēni, viņa pat elpoja ilgi un rāmi. Viņai nekur nebija jāsteidzas un kurp tad viņa varētu doties?

Karalienes āda bija violeta tāpat kā mazajai laumai Sūtei, tikai atšķirībā no laumas Alkas mati un acis bija ogļu melnas. Un melnajos matos vizēja vainags, kas izskatījās kā savīts no saules stariem. Laumu karalienes kronis.

Mazā Sūte sēdēja zāles skupsnā pretī Alkai, iecirtuši zobiņus ābola kumosā, un uzmanīgi vēroja savu pavēlnieci.

. “Kur ir Džins?” jautāja Alka. Viņa izklausījās neap­mierināta.

Sūte sarauca pieri. “Viņš vēl ir pie tās, nu, Pelles.” Kā jau visām laumām, Sūtei bija grūti saprast un izrunāt bērnu vārdus.

“Pelle. Viņai sen jau bija jābūt šeit.”

Karaliene paskatījās uz Nīnu, un viņa sastinga ar ābola gabalu rokā. “Kas?”

“Tava māsa ir kļuvusi par apgrūtinājumu mums visiem.”

“Viņa nav mana māsa.”